Tātad, viss sākās ar to, ka no rīta sapratu, ka jūtos pārāk nogurusi, lai ietu uz skolas sportu, tāpēc nolēmu neņemt sporta tērpu (otrais nobastotais sports mūžā). Atnākot uz skolu, pie skapīšiem ilgi un dikti perināju nerātnas domas saistītas ar krievu valodas neapmeklēšanu, bet saņēmos un aizgāju. Pēc abām satriecoši interesantajām krievu valodām man pilnīgi un galīgi pazuda vēlme apmeklēt arī latviešu valodu, bet atkal saņēmos. Es tomēr lepojos ar sevi. :D
Pēc stundām centos izdomāt veidu, kā sevi izklaidēt, gaidot Kaci, kurš apsolījās man pakavēt laiciņu līdz zīmēšanai. Izgāju aplīti pa Bastejkalnu un satiku vienu foršu cilvēciņu, ar kuru sagaidīju pirmos trešdienas saules starus un jauki parunājos.
Tad nāca Kacīša laiks. Nopirkām salātiņus un saldējumus un devāmies uz Līvu laukumu, kur beidzot kārtīgi izsmējos. Iemeslu kā vienmēr netrūka, piemēram, vairākas tūristu grupas, kas fotogrāfēja parastu, guļošu kaķi, Sanča un Zanča, izteiciena "kā mīļais" lietošana un tai raksturīgie žesti (jā, jā, es to apguvu!) un visādi citādi sīkumiņi, kas uzlaboja manu garastāvokli par milzumlieliem procentiem, krietni vairāk nekā par 100.
Zīmēšanā nebija nekā īpaša - zīmēju ausi, jā.Un tad nāca visinteresantākā dienas daļa, kas diemžēl kontrastēja ar jauko un smaidīgo pēcpusdienu. Neko daudz nevaru uzrakstīt, jo vairāk vai mazāk gribu to paturēt sev, taču varu teikt, ka tas viss mani ļoti pārsteidza, turklāt, tā teikt, nesagatavotu. Katram jau tā stipruma un spēcīguma pakāpe ir cita, un acīmredzot mana nav no tām augstākajām. Labumus var atrast vienmēr un visur un to sauc par optimismu, un varbūt tieši šoreiz labums ir tas, ka dzīvē ir jāpierod pie pārsteigumiem - patīkamiem un nepatīkamiem.
tev kkas pielipis tur zem acs!
AtbildētDzēst