Orchid.

Vakar dejošanā pirmo reizi tā kārtīgāk un foršāk iesildījos un tā kārtīgāk un ilgāk padejoju, kā rezultātā man šodien sāpēja muskuļi, un es biju ļoti tizla, kāpjot no rīta augšā pa kāpnēm. Protams, man paveicās, jo pirmā stundas notika trešajā stāvā. :D
Visumā es esmu priecīga par jaukumjauko pavasari, kas nedaudz reabilitēja manus vasaras raibumiņus un spēju no rītiem viegli piecelties (jo ir taču gaišs!). Beidzot izvedu pastaigā savu ričuku, un izrādījās, ka pietika tikai uzpumpēt riepas un ieeļļot ķēdi, lai tas atkal būtu pilnā gatavībā un lai es varētu brīvi braukāties pa sen neiebraukātām takām un vietām. Sajutos tiešām brīvi un labi - tas ir gandrīz kā dejā, var nedomāt par to, kas vēl ir jāpadara, kādi ir nospiedošie un rutīniskie pienākumi, var vienkārši izbaudīt darbību un domāt tikai par patīkamām un vieglām lietām, tā teikt, izvēdināt galvu, matiem plīvot un ar smaidu sejā.

Man uz palodzes atkal zied orhideja skaistiem, baltiem, lieliem ziediem. Man patīk tas, ka pirms orhidejas zied, tās ilgi stāv pumpuros. Sākumā tie ir mazi un zaļi, pielipuši pie stumbra zem lapām, un tad tie sāk augt - lēnām un pamazām, līdz pēkšņi vienas dienas laikā atveras un tad paliek līdz nokrīt. Nevīst un nekalst, vienkārši cēli nokrīt. Nezinu kāpēc, bet tas man saistās ar lieliem māksliniekiem (aktieriem, dziedātājiem), kuri kā pumpuri aug un attīstās savā talantā un tad uzzied un ilgi un krāšņi zied - tas ir viņu karjeras augstākais punkts. Pēc tam šie izcilākie aktieri, sagaidot savu laiku un ne minūti ilgāk, vienkārši paklanās un no skatuves aiziet. Priekšskars aizveras, tomēr tos atceras un joprojām mīl to skaistos ziedus, ko viņi bija radījuši savā dzīves plaukumā. Daudz skumjāk ir ar tiem, kas paliek un visu cilvēku priekšā vīst un kalst. Tie kļūst arvien nevarīgāki, dzeltenīgāki un sačervelējušāki, līdz tie tiek aizmirsti. Nav jēgas no šīs palikšanas, nekādas. Un tās vairs nav orhidejas.
Secinājums? Ir jāmāks skaisti un cēli aiziet, kad redzi, ka tu vairs neesi piederīgs.