sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

Progress.

Sen nav rakstīts, un kā aizbildinājumu varu minēt banālo laika trūkumu vai arī nepietiekami lielu vēlmi jebkāda veida rakstīšanā.
Viss ir pa vecam - joprojām elpoju, mācos, dejoju un zīmēju. Neskaitot elpošanu un zīmēšanu, pārējie divi ir palielinājušies savos apmēros - skola nebeidz priecēt ar lieliem mājas darbiem un dejošanā mēģinājumi ievelkas nedaudz ilgāk, bet pavisam nedaudz. Tostarp es joprojām cenšos atrast kādu brīdi vienkāršai atpūtai, vienkāršam slinkumam, un šķiet, ka vasaras pirmo brīvo nedēļu es konstanti vārtīšos pa gultu vai pludmali, neko nedarot.
Nedēļa bija salīdzinoši mierīga, viss līdzsvarā, protams, izņemot atpūtu. Bet atpūtai, pareizāk, izklaidei tika veltīta vakardien, tāpēc sūdzēties jau nebūtu labi. Tika satikti sen neredzēti un arī jauni cilvēki un iegūti jauni iespaidi, bez kuriem man drīz vien paliktu garlaicīgi. Vienīgā problēma vakar bija ar transprotu. Visuprims es nekad iepriekš nebiju maksājusi Ls 1.40 par sabiedrisko transportu, lai tiktu uz Āgenskalnu, kas ir tikai dažu pieturu attālumā no centra, otrkārt, Lady Taxi lika mums galīgi vilties. Aizbraukt no Laimas pulksteņa uz Torņaklanu par vairāk nekā četriem latiem nav forši, un mūsu šoferīte nezināja ceļu un aktīvi vēlējās vest mūs Bausku, turklāt viņa nevarēja braukt atpakaļgaitā, kā reuzltātā izskanēja frāze "Kāpēc es tā daru? Kāpēc es tā daru? Ā, pareizi, man ir otrais ātrums.". Smieklīgi, bet dārgi. Bet visumā viss bija forši, īpaši foršs bija dejojošais un siekalanais Pluto, kurš mani pilnībā apbūra.
Šodien es visnotaļ veiksmīgi nosēdēju sešas stundas divvientulībā ar ekonomiku, un pagaidām izskatās, ka tāds pats liktenis mani sagaidīs arī rītdien, tāpēc šovakar noteikti iešu ātrāk gulēt, lai rīt varētu turpināt produktīvi domāt par Nīderlandes ekonomisko politiku. Labais.
Ja kāds man pajautātu, vai esmu laimīga, es noteikti atbildētu ar "jā". Es laikam esmu nodefinējusi savas laimes sajūtas robežu, un zinu, ka šī latiņa nav uzcelta pārāk augstu. Man nevajag daudz, vismaz tā man šķiet šobrīd. Man patīk, ka mans laiks ir aizpildīts un man ari patīk pamocīt un nodarbināt savas smadzenes, lai saprastu, cik daudz es spēju un cik daudz es varu. Pagaidām rezultāti ir mainīgi, bet tieši tāpēc ir vērts darīt, lai vēlāk varētu priecāties par progresu.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru