piektdiena, 2010. gada 9. aprīlis

The Theatre.

Šodien trolejbusā es redzēju sievieti ar mākslīgiem, blondiem matiem piestiprinātiem galvvidū un tik biezu tonālā krēma kārtu, ka knapi varēja saprast sīš sievietes sejas vaibstus. Tad nu es mēģināju izdomāt iemeslus šādai rīcībai, un vienīgais, kas man ienācā prātā bija tas, ka varbūt viņa vienkārši mēģina paslēpties un uzdoties par kādu citu, piemēram, par spēcīgu un neatkarīgu Klaudiju vai Vanesu vai jebkādu citu izdomātu tēlu, kurai dzīvē viss ir kārtībā - spīdoša karjera, burvīga ģimene, īsumā, viss, kā nākas. Iespējams, iepazīstoties ar cilvēkiem, viņa tā arī sevi dēvē un rada tieši tādu iespaidu, un tikai pēc kāda laiciņa atklājas, ka zem ugunīgās blondīnes ādas atrodas vāja un pelēka sieviete, kura nespēj parādīt citiem sevi pašu - ar saviem unikālajiem (kā jau katram cilvēkam) vaibstiem, matiem, utt.
Daži slēpj sevi, izmantojot izsatu, bet daži to dara slēptāk un nemanāmāk - spēlē teātri. Iejusties kādā lomā ir ļoti labi uz skatuves - cilvēks ir prožektoru gaismās, uz viņu skatās cilvēku bari un viņš var atļauties uz brīdi pabūt svešā ādā. Tomēr tā ir spēle, tas ir teātris, kāpēc tam ir jāpāriet dzīvē? Kāpēc jārada saviem skatītājiem vilšanās sajūta un sāpes, atklājot savu patieso būtību? Ja šī būtu publiskā runa, tad es noteikti to pabeigtu ar vārdiem - būsim mēs paši un netēlosim no sevis to, kas neesam, jo vispievilcīgākais cilvēkos ir dabiskums.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru