Meditation.

"Ikdienas kņada, notikumi, kas ir visapkārt mums, rada vēlmi paslēpties kaut uz mirkli mierā un harmonijā, vietā, kur satraukums nespēs iekļūt."

Bet vai tad ir iespējams dzīvot vispār bez jebkādiem uztraukumiem? Cik lielam dzīves un sevis pazinējam jābūt, lai rādītu tādu harmoniju ar sevi un pasauli? Nez kādēļ man trūkst ticības, ka parastam cilvēkam tas ir pa spēkam - dzīvojot tā, lai spētu uzturēt sevi un ģimeni, vienmēr atradīsies viela uztraukumiem, jo nekad nav tā, ka viss iet pa ideālu gludu taciņu. Budisti, mūki, kas visu savu mūžu pavada kalnos, meditējot un tikai filozofējot, jā, noteikti to var, jo viņi ir atdevuši savu dzīvi, ziedojuši to, kādam, viņuprāt, augstākam mērķim. Viņiem nav jāuztraucas par ikdienas rūpēm, kas rodas, uzturot ģimeni, strādājot, slimojot utt. Viņi var arī neēst, viņi var pārtikt tikai no saules enerģijas. Pilnīga harmonija, bet tik daudz upuru, apbrīnojami.
Varbūt ir cilvēki, kas pēc garas darba nedēļas var iespundēties istabā, atslēgties no ārpasaules un meditēt, tā teikt, paslēpties no kņadas, bet, bet... Cik daudz spēka un pieredzes tam vajag? Pagaidām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Man patīk kņada, un dzīve bez uztraukumiem būtu gaužām garlaicīga, jo tad būtu iestājies tāds smags "vienalga", bet man nav vienalga, un es gribu izbaudīt dzīvi līdz pēdējai vīlītei, bet, lai izbaudītu, vajag gan labo, gan slikto, citādi labais vairs nešķitīs pietiekami labs. Dzīve balstās uz kontrastiem.