Quandary.

"Īss ieskats mazas, sentimentālas meitenītes ikdienā" - varbūt man pamainīt sava bloga virsrakstu?
Par cilvēku vienmēr pastāv gan labie, gan sliktie viedokļi, tāpat arī ar darbībām, ko viņš veic, vai lietām, ko runā un domā. Dažbrīd ir milzonīga vēlme pagriezt muguru visam sliktajam, vienkārši izlikties kurlai un aklai, taču tad jau cilvēks var noslīkt savas patmīlības jebšu vienaldzības okeānā. Kritika ir veselīga un nepieciešama cilvēkam, taču tieši sliktajos viedokļos (racionālajaos nevis vienkārši tukšos, sliktos un dumjos vārdos) šī kritika ir atrodama. Dilemma rodas tur, kur satiekas kritika ar sevi nepazaudēšanu. Nepazaudēt sevi manā uztverē nozīmē dzīvot neatkarīgi no citu domām (iespēju robežās), tātad arī ignorēt jebkādu kritiku, taču arī uzslavas. Ko izvēlēties? Kā jau visur arī šeit, manuprāt, lielākā māksla ir spēt atrast zelta vidusceļu un neieslīgt kādā no galējībām, jo vienas rezultātā var uzkāpt Aleksandra augstumos un tad pēkšņi sāpīgi nokrist, bet otras - iedzīvoties pamatīgos kompleksos.
Visam šim ir viens vienīgs secinājums - šodien es centīšos domāt tā, kā man pašai labāk patīk, rakstīt to, ko man pašai labāk gribas, nevis to, ko kāds no manis sagaida, kritiku uztvert ar smaidu un nelaist to gar ausīm, taču arī dažu viedokļu nemainīt sevi un savus principus. Es domāju nepareizi?