Šodien es atkal ilgi un dikti zīmēju. Kastītes un klucīšus dažādos leņķos, dažādos novietojumos. Nedaudz garlaicīgi, bet tāpat patīkami - sapratu, ka man tiešām ļoti, ļoti pietrūka mākslas pēc pamatskolas beigšanas. Tagad es labprāt uzgleznotu vēl vienu diplomdarbu tā vietā, lai tagad taisītu ZPD, kuram joprojām nepietiek apnemšanās un spēka pieķerties klāt. Jā, es nepieminēju laika trūkumu, jo sapratu, ka laiku var atrast vienmēr, vajag tikai gribēt. Piemēram, man likās, ka man nesanāks tik bieži iet zīmēt, bet, tā kārtīgi padomājot, sapratu, ka varu izmantot šķirbas starp skolu un dejošanu un vēl papildus brīvo laiku, kad citkārt vienkārši neko nedarīju. Pēc mammas teorijas galvenais ir nepārslogoties, bet gan jau, ka man, enerģiskam un jaunam ogranismam, tas nedraud (cerēsim). :)Runājot par gribēšanu, varu teikt, ka man patīk domāt, ka domas tiešām var materializēties un ka pietiek tikai pareizi noformulēt savu vēlmi, un tā piepildīsies. Naivi, bet pēdējā laikā šis pieņēmums mūsu sabiedrībā ir kļuvis ļoti populārs, un arī man tam kaut kā gribas ticēt. Tagad man gribas pavasari un vēl šo to, bet, lai kā es gribētu pavasari ātrāk, manas domas diezin vai spēs ietekmēt kaut kādas klimata pārmaiņas.
Pieminot klimata izmaiņas - tās kupenes ir tiešām iespaidīgas. Dažas pilsētas centrā sasniedz manu augumu. Žēl tikai, ka onkuļi tās šķūrē nost ar tiem lielajiem traktoriem. Varētu jau atstāt, lai cilvēki papriecājas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru