Piektdienas ir foršas, tik tiešām. Vakardiena nebija izņēmums. Visu fizikas stundu es ļoti apzinīgi veicu laboratorijas darbu - visus mērījumus cītīgi piefiksēju tad pierakstīju. Arī Līva man blakus strādāja tikpat cītīgi. Pirms pašām stundas beigām, kad darbs jau virzījās uz beigām, nolēmu 
pajautāt skolotājam, kāpēc manos mērījumos neredz nekādu sakarību. Atbilde bija apmēram tāda - jāmāk pareizi piespraust vadiņus (vai kā viņus tur sauc). Tātad, visu stundu es biju nosēdējusi, pilnīgi bezjēdzīgi pierakstot falšos mērijumus tikai tāpēc, ka nejēdzu pareizi kaut ko saspraust. Neko darīt, nācās visu pārmērīt ēšanas starpbrīdī. Visu izdarīju pareizi, ja vien neskaita to, ka man aizdegās laboratorijas darba lapas stūrītis (tagad mana lapa izskatās ļoti cietusi, toties es to degšanu pamanīju laicīgi, lai paglābtu fizikas kabineta galdu un pārējās lietas, turklāt skolotājiem nemanot).
Tad vēl pieminēšanas vērta ir burvīgā Vienības gatves gājēju pāreja, kur mani smagā fūra apšļāca ar dubļiem no galvas līdz kājām (skats bija labais). Toties visas dienas sākuma neveiksmes kompensēja jaukais pārsteigums e-klasē, kas visnotaļ uzlaboja manu garastāvokli.
Vakars tika piepildīts ar pastaigām, sarunām un salsu, kas noteikti nebija sliktākais piektdienas pavadīšanas veids, un šodien es jūtos ļoti labi noskaņota mācību procesam.
***
Ja domā par to, kas es esmu, tad atbilde nemaz tik viegli nerodas. Es, tāpat kā jebkurš cits, esmu meklējumos, un ceļā uz saviem mērķiem. Man patīk darīt, darīt lietas savā un arī citu labā, un es esmu pārliecinājusies, ka, ja gribu, laiku varu atrast visam, nozīme ir tikai gribēšanai. Ja es gribu, ja es redzu
kaut kam jēgu, tad es to izdarīšu, neskatoties uz visādiem blakusšķēršļiem. Kā piemēram ar zīmēšanu - likās, ka laika galīgi nepietiek, tomēr tas atradās, kad es sapratu, ka tā ir lieta, kas man ir vajadzīga. Kad es saprotu, ka nozīmes nav, tad es varu padoties, jo cīņai bez iemesla nav vērtības, tā tikai atņem spēkus. Pieredze nāk ar laiku, tāpēc domāju, ka iemācīšos pārvarēt arī citus šķēršļus, lai nevajadzētu zaudēt, bet zinu noteikti, ka nekad nekāpšu pāri citu līķiem, lai tikai sasniegtu savu. Cilvēki, lai arī kādi konkurenti tie būtu, tomēr ir un būs cilvēki - ar saviem plusiem un mīnusiem, kuri jebkurā gadījumā ir cilvēciski. Es nedomāju, ka esmu cīnītāja, tik daudz spēka un mērķtiecīguma man nav, taču domāju, ka, ja cīnītāja gars man būs nepieciešams, tas izlauzīsies uz āru. Diezgan grūti uzrakstīt visu vārdiem, jo šī tēma ir pārlieku sarežģīta un mazsaprotama, kas no vienas domas ieved citā un tad viss sapinās, līdz vairs neko nevar saprast, tomēr, manuprāt, ir jēga mēģināt, jo, tikai strādājot un darot, var sasniegt rezultātus. No gaisa nekas nenokrīt.
pajautāt skolotājam, kāpēc manos mērījumos neredz nekādu sakarību. Atbilde bija apmēram tāda - jāmāk pareizi piespraust vadiņus (vai kā viņus tur sauc). Tātad, visu stundu es biju nosēdējusi, pilnīgi bezjēdzīgi pierakstot falšos mērijumus tikai tāpēc, ka nejēdzu pareizi kaut ko saspraust. Neko darīt, nācās visu pārmērīt ēšanas starpbrīdī. Visu izdarīju pareizi, ja vien neskaita to, ka man aizdegās laboratorijas darba lapas stūrītis (tagad mana lapa izskatās ļoti cietusi, toties es to degšanu pamanīju laicīgi, lai paglābtu fizikas kabineta galdu un pārējās lietas, turklāt skolotājiem nemanot).Tad vēl pieminēšanas vērta ir burvīgā Vienības gatves gājēju pāreja, kur mani smagā fūra apšļāca ar dubļiem no galvas līdz kājām (skats bija labais). Toties visas dienas sākuma neveiksmes kompensēja jaukais pārsteigums e-klasē, kas visnotaļ uzlaboja manu garastāvokli.
Vakars tika piepildīts ar pastaigām, sarunām un salsu, kas noteikti nebija sliktākais piektdienas pavadīšanas veids, un šodien es jūtos ļoti labi noskaņota mācību procesam.
***
Ja domā par to, kas es esmu, tad atbilde nemaz tik viegli nerodas. Es, tāpat kā jebkurš cits, esmu meklējumos, un ceļā uz saviem mērķiem. Man patīk darīt, darīt lietas savā un arī citu labā, un es esmu pārliecinājusies, ka, ja gribu, laiku varu atrast visam, nozīme ir tikai gribēšanai. Ja es gribu, ja es redzu
kaut kam jēgu, tad es to izdarīšu, neskatoties uz visādiem blakusšķēršļiem. Kā piemēram ar zīmēšanu - likās, ka laika galīgi nepietiek, tomēr tas atradās, kad es sapratu, ka tā ir lieta, kas man ir vajadzīga. Kad es saprotu, ka nozīmes nav, tad es varu padoties, jo cīņai bez iemesla nav vērtības, tā tikai atņem spēkus. Pieredze nāk ar laiku, tāpēc domāju, ka iemācīšos pārvarēt arī citus šķēršļus, lai nevajadzētu zaudēt, bet zinu noteikti, ka nekad nekāpšu pāri citu līķiem, lai tikai sasniegtu savu. Cilvēki, lai arī kādi konkurenti tie būtu, tomēr ir un būs cilvēki - ar saviem plusiem un mīnusiem, kuri jebkurā gadījumā ir cilvēciski. Es nedomāju, ka esmu cīnītāja, tik daudz spēka un mērķtiecīguma man nav, taču domāju, ka, ja cīnītāja gars man būs nepieciešams, tas izlauzīsies uz āru. Diezgan grūti uzrakstīt visu vārdiem, jo šī tēma ir pārlieku sarežģīta un mazsaprotama, kas no vienas domas ieved citā un tad viss sapinās, līdz vairs neko nevar saprast, tomēr, manuprāt, ir jēga mēģināt, jo, tikai strādājot un darot, var sasniegt rezultātus. No gaisa nekas nenokrīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru