otrdiena, 2010. gada 2. februāris

Watch for ice.

Ir sasnigušas lielumlieas sniega kupenas.
Šorīt es cēlos divreiz - vienreiz piecos, bet otrreiz sešos. Diezgan neveikli sanāca ar tiem pieciem - nez kādēļ biju pārliecināta, ka esmu aizgulējusies un kavēju uz savu nulto matemātiku, bet izrādījās, ka panika ir veltīga un ka es vienkārši esmu sajaukusi pulksteņa rādītājus. Tad nu laimīga piecēlos pēc modinātaja signāla (šoreiz pareizi) un tikpat laimīga un miegaina devos laukā no mājas. Mani sagaidīja starojoša sētniece, kas starojoši paziņoja, ka līdz miskastei aiziet nevarēšu, jo, redziet, viss ir sasnidzis. Nolēmusi, ka no atkritumiem jāatbrībojas ir jebkurā gadījumā un veicu šo grūto ceļu. Viss beidzās ar smiekliem, kad sapratu, ka sētniecei bija taisnība - tomēr savu misiju es izpildīju un devos uz troļļa pieturu. Tā kā normāli cilvēki 6.50 vēl saldi guļ un sniegu, saprotams, nešķūrē, man nācās diezgan papūlēties, lai izbristu līdz pieturai, tomēr jau pēc kāda laiciņa es varonīgi sēdēju trollī ar nedaudz slapjām kājām.
Ceļš uz mājām izrādījās daudz interesantāks. Atkal iekāpu trollī, un mierīgi braucu, līdz sapratu, ka šoferītis ļoti aizrautīgi kādam pīpina. Mums priekšā stāvēja tāds riktīgs smagais, nu tāds ļoti liels smagais. Mūsu mazais šoferītis atvēra logu un visai ļoti nepieklājīgiem vārdiem nolamāja smagā šoferīti par to, ka viņš stāv viņam priekšā. Tad troļļa emocionālais šoferītis tik ļoti sadusmojās, ka sāka spārdīties pa savu kabīnīti, kā rezultātā trollis tika salauzts. Smagais pabrauca malā, bet mēs dumji stāvējām, līdz visus pasažierus dumji iztrieca ārā. Tiešām dumji. Tomēr man ļoti patika, ka nevarēju aizmirst to skatu, kā viņš tur dusmās spārdījās, tāpēc, iekāpjot nākamajā trollī, turpināju smieties. Viss beidzās ar to, ka, izkāpjot ārā savā pieturā, es kārtējo reizi paslīdēju un novēlos, kas uzlaboja manu garīgo vēl par vairākiem procentiem (savādi, ka mani uzjautrina tas, ka es bieži krītu).
Pozitīva diena. :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru