Es domāju par to, cik domu var ietilpt vienās smadzenēs un par to, cik tālu sniedzas domāšanas robežas. Pēdējā laikā šķiet, ka, ja domu pavedienu nepārtraukt un nesaraut, tad var aizdomāties līdz gaužām savādām lietām, kas nereti mēdz būt pavisam nesaistītas ar pašu šī paveidiena avotu jeb sākumu. Secinājums? Laikam vajag mazāk domāt un aizdomāties.Visā visumā viss ir pa vecam, nekas sensacionāls nav noticis, un diez vai arī notiks, ņemot vērā visai pelēko laiku un pelēko dienas kārtību. Protams, ir lietas, kas padara dzīvi krāsaināku, piemēram, fizikas kontroldarbs (šausmas), kura dēļ esmu gulējusi tikai četras stundas ar kapeikām un tagad jūtos ne visai enerģiska (enerģijas pilna).
Man ļoti, ļoti sagribējās aizbraukt kādā tālā un skaistā ceļojumā. Līdzīgi kā 3 gadus atpakaļ uz Meksiku - Latvijas aukstās ziemas laikā izbaudīt visus vasaras priekus okeāna krastā. Gribētos arī pabūt dažādās skaistās vietās, iet pārgājienos un garās ekskursijās, šķiet, es būtu pilnīgi gatava uztvert visas garās gidu runas ar interesi (kuras parasti nevaru ciest), jo pēdējā laikā man patīk lasīt garus ceļojumu un vietu aprakstus, interesanta šķiet arī vēsture. Jā, un vēl es gribu rakstīt garus, garus līdzņemamo mantu sarakstus un sēsties virsū koferim, lai dabūtu to ciet, un tad ar īstenu ceļotāja azartu doties uz lidostu un iziet visas tās garās pārbaudes drošības nolūkiem, un tad vērot mākoņu grēdas, un ēst lidmašīnu sendvičus, tad izkāpt svešā lidostā un doties uz kaut kādu konkrētu vai pavisam bezjēdzīgu galapunktu un tā tālāk līdz pilnīgai laimei!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru