Betrayal.

Vakar vakarā nolēmu ķerties klāt Rainim. "Jāzeps un viņa brāļi". Kaut kā nemanāmi izlasīju pusi grāmatas, līdz trakoti sāka gribēties gulēt (vēlreiz paldies fizikai). No rīta nolēmu turpināt lasīt, un te nu es esmu - izlasījusi visu lugu un gatava izlasīto pārdomāt. Pirmkārt, es primo reizi neizlaidu garos, sirdi plosošos monologus, kuri citās lugās mani kaitina (visi saldie vārdi, dvēseles stāvokļa apraksti un mokošās sāpes). Šoreiz šie vārdi bija piederīgi, un es nemanīju ūdens liešanu šajos monologos. Saistīts un sakarīgs sižets, emocijām bagāts, bet ne pārpildīts, jo to nebija par daudz. Jā, varbūt citiem Jāzepa žēlabas un mīlestības trūkums likās sekls, tomēr es to uztvēru kā viņa sāpju ietērpšanu vārdos - ne katram dots visu pateikt un atklāt. Tieksme pēc varas? Nē, Jāzeps vienkārši zināja, ka tā tam ir jābūt, viņš ticēja tam, ko gribēja. Un viņa brāļi - parasta, sadzīviska skaudība pret to, kuram dzīvē tiek dots vairāk, šajā gadījumā tēva vārdā. Un, kad jau Jāzeps tika celts ēģiptiešu tronī, arī tad viņu māca sāpīgas atmiņas par brāļu nodevību, viņš juta tos ērkšķus, kas dūrās zem viņa greznajām valdnieka drānām. Arī sievietes - Dina, kura pārgalvīgi pauda savu mīlestību pret Jāzepu, un Asnate, kura nevarēja samierināties ar to, ka mīļotā sirdī ir kāda cita, kuru viņš nevar aizmirst, - abas viņas bija attēlotas tik saprotami man. Divsimt lapas pagāja nemanot, dzīvojot līdzi. Dzīvojot līdzi Jāzepa šaubām, brāļus gribot tiesāt, dzīvojot līdzi domu un lēmumu svārstībām, dzīvojot līdzi naidam un piedošanai.