Jā, te nu man bija iestājusies neliela radošā pauze, kad neko nerakstīju.Nekas daudz nav mainījies, ja nu vienīgi neskaita manu pirmizrādi Jelgavā, kur es pamanījos neko nesajaukt un nodejot visai ciešami (es pat pārvarēju uztraukumu).
Atkal snieg, bet šoreiz man nav nekas pret sniegu, jo man ir labs garastāvoklis. Šodien man piezvanīja Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Krūmiņš un apstiprināja manu pieteikumu viņu ēnot. Beidzot es varēšu paskatīties uz teātri no iekšas, un man pat sanāks noskatīties hokeja spēli no rīta (jo uz skolu aiziet nesanāks). Visnotaļ veiksmīgs darījums, ņemot vērā to, ka man tik ļoti gribejās iejusties ēnas lomā un gūt jaunus iespaidus un stāstus.
Pēdējā laikā es bieži nezinu, kā labāk iesākt teikumus, bet, nu, tas, ko es gribu pateikt ir - es šodien biju uz filmu Rūdolfa mantojums. Latviešu filma, izslavēta un arī noniecināta, bet man pietika ar to, ka pusi filmas nogulēju saldā miedziņā. Visinteresantākais bija tas, ka es aizmigu uz precībām, bet pamodos uz bērēm, no kā varu secināt, ka neko daudz nepalaidu garām, jo parasti viss labākais notiek tieši pirms tām kāzām, kad cilvēkiem vēl ir spriganums kaulos (cik veciski šis teikums izklausās). Vēl viena filma par mūsu īsās dzīves ritējumu un svarīgākajiem godiem.
Vēl viens gaidāmais notikums ir mans Public Speech angļu valodā, kuru es ceru veiksmīgi norunāt piektdien. Pagaidām es krītu uz nerviem gan vecākiem, gan klasesbiedriem, nemitīgi trenējoties. Vistrakāk ir mājās, kad iemēģinu jaunas intonācijas, žestus un mīmiku. Diemžēl es joprojām neesmu atkodusi, ka runājot var noturēt mierā rokas un kājas, jo man nemitīgi gribas kustēties un izpaust svarīgākās lietas arī ar ķermeņa palīdzību, kas, skolotājasprāt, novērš uzmanību no manis stāstītā. Es nestrīdos, tomēr, ja jau man tā ir vieglāk... (:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru