piektdiena, 2010. gada 26. februāris

Castle of thoughts.

Pirmo reizi es tā priecājos par lietu un peļķēm - tas nozīmē, ka drīz tās netīrās sniega čupas pazudīs, protams, izraisot daudz un dažādas nepatikšanas, bet tomēr tas ir taisnākais ceļš uz pavasari un sauli.
Vai jūs zinājāt, ka nopīkstināt, validēt jeb pasveicināt e-talonu var tikai PIRMS apsēšanās uz krēsla? Jā, šodien es šo nerakstīto likumu pārkāpu un par to dabūju krietnas sukas un bārienu no kontroliertantes. Es gan īsti nesaprotu, ar ko es tik ļoti noziedzos Rīgas Satiksmes priekšā, ka izlēmu, ka sēžot izvilkt maku būs krietni vieglāk un ērtāk, bet izrādījās, ka tādas ekstras ir tikai vecāka gadagājuma cilvēkiem (kuru tobrīd trollejbusā nebija). Visas šīs kņadas iespaidā es padomāju, cik nežēlīgi ir bojāt sev un citiem dzīvi, meklējot problēmas tur, kur to nav, bet skarbā patiesība ir tāda, ka nereti mēs to arī darām. Jā, arī es, bet pavisam citos mērogos kā šī dusmīgā kontroliertante. Tādos gadījumos man vienkārši gribas iebāzt kādam sejā, ka mēs dzīvojam tikai vienreiz un ka dzīvība ir jāvērtē un jāmīl, kaut vai tāpēc, ka katra cilvēka māte pārcieta sāpes un grūtības grutniecības un dzemdību laikā. Un es nemaz neminēšu visus miljonus iemeslu, kāpēc dzīvot ir tik satriecoši. Varbūt tas ir tikai mans jaunības maksimālisms, taču es esmu redzējusi pietiekami daudz dzīvu piemēru, filmu un grāmatu, kur attēlota dzīves vērtība un tas, kā mēs to nespējam saredzēt. Seize the day vai Carpe Diem.
Ja tu esi mans prezidents, stāsti, kā iet,
Vai šis ūdens ir dzerams vai nē?
Kā pa svaigi pļautu zāli var iet,
Nesadurot kājas uz naglām?
Kā tu izvairies no AIDS
Un vai esi kādreiz bijis ASV?
Ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es.

Ja tu esi mans prezidents, māci man zagt,
Zagt domas un būvēt pilis,
Kur nebūs ne cigāru, ne auto, nekā,
Tur dzīvos sirdis, kurām nav ko mīlēt.
Es nezinu kāds ir tavs totēms,
Vai tev garšo piens vai zemeņu krēms,
Bet, ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es.

Ja tu esi mans prezidents, nedod man daudz.
Liec saviem ministriem pievaldīt zobus.
Dod prātu policistu nūjām, kad sist,
Raķetēm šaut un rozēm kad ziedēt.
Tu neesi ne dievs, ne velns,
Tavas asinis nav sarkanā krasā,
Bet, ja tu esi mans prezidents,
Ķer mani ciet, tu esi tāds pats kā es,
Tieši tāds pats kā es.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru