Writing and literature.

Parunājām par morālām preferencēm, loģiskiem spriedumiem un visādām citām gudrām lietām, ko rakstot diemžēl izmanto tik maz. Lai gan pilnīgi objektīva eseja diezin vai ir iespējama, tomēr tuvoties kaut kam patiešām racionālam, loģiskam, saprātīgam un vismaz tuvināti objektīvi ir iespējams, vienīgi tas netiek darīts, pārsvarā piedāvājot lasītājiem tikai ko visnotaļ vienpusīgu un ar bagātīgu subjektīvu epitetu klāstu. Kā romānos, kā pasakās, kā stāstos un dzejā, bet tā jau nu būtu cita nozare. Bet, runājot par šo nozari, vēlos pakomentēt Margaritas Perveņeckas rakstu Satori e-žurnālā 2012-1 „Pišu latviski”, kur autore diskutē par literatūru, rakstniecību Latvijā. Sulīgā, asā valodā viņa runā par to, kas sasāpējies arī man, un izvirza dažus visnotaļ domāšanas vērtus jautājumus, teiksim, par to, kāpēc citās mākslas nozarēs Latvija spēj „nest savu vārdu” pasaulē, bet literatūra ir kaut kas tāds, kas ir knapi zināms pat starp latviešiem. Kāpēc? Kāpēc tas nav veicināts un atbalstīts? Kas vispār ir rakstnieks un kad cilvēks var sevi par tādu saukt? Vai sešdesmit gadus vecs santehniķis, kas uzrakstījis vienu bulvāru romānu ir rakstnieks? Kādēļ nav skolu un studiju programmu, kas māca rakstīt? Jā, jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu, bet skaidrs ir viens – tas ir kaut kas tāds, ko es vēlētos saprast, tas ir kaut kas tāds, par ko varētu cīnīties, rakstīšana un literatūra ir tas, ko varētu mācīties un mācēt. Tā teikt, kaut kas dvēselei. Lasot M.Perveņeckas rakstu, paliek skumji, ka ir tik maz cilvēku, kas spēj izteikties tik ļoti bagātīgā valodā, tā, ka ir bauda lasīt, bauda izgaršot vārdus, tā, ka var redzēt, ka cilvēks ir inteliģents, neskatoties uz dažām rupjākām notīm. Mēģināt.