Ekonomikā visa tāfele sazīmēta, saķēpāta pilna ar visādiem grafikiem, burtiem, bultiņām un ķeburiem. Ik pa piecām, nē, trim, minūtēm tiek atkārtota frāze "Let's be", kas ausīs griež līdzīgi kā nagu skrāpēšana pret tāfeli. Pa šīm lekcijām esmu paspējusi izpildīt trīs angļu valodas testus, paspēlēt dumjas, bet smieklīgas spēlītes, virtuāli pakomunicēt ar cilvēkiem un izpētīt visu, ko vien var izpētīt šajā auditorijā. Lai arī cik nejēdzīgi tas izklausītos, tas tāpat šķiet aizraujošāk, nekā sekot tam, kas notiek ar visādiem makroekonomiskajiem lielumiem un parādībām, kad uz tiem/tām iedarbojas visvisādi faktori. Makroekonomikas grāmatas un vienkārši ziņas lasīt ir daudz interesantāk, tur vismaz kaut kā loģiski, kaut kā saistīti. Jau simto reizi brīnos par to, ko es šeit vispār daru, bet tad attopos, ka, jā, pienākums, stulbs un sauss pienākums, lieta, kas jāizdara līdz galam. Runā, ka dzīvē tādu būšot daudz, tad nu atliek pārējās lietas darīt kvalitatīvi un ar atdevi, lai beigās vismaz ir, ko atcerēties, lai ir vismaz kāda vērtība un jēga. Man šķiet, ka tieši vecumdienas ir tas, laiks, kad, atskatoties atpakaļ, var atrast vai neatrast jēgu nodzīvotajiem gadiem, jo tagad meklēt nav vērts, viss vēl simttūkstoš reizes mainīsies, tagad var sākt būvēt to, ko vēlāk varētu saukt par jēgu. Bet es atkal atkārtojos. Būvēt un jaukt, mainīt un iesaldēt vai varbūt vienkārši nedomāt, neplānot un neanalizēt. Ir atkal auksti, un aukstumā nāk aukstākas domas un sajūtas, instinktīvi gribas siltumu, sapratni un sarunu, bet visi ir vienā aizņemtības mutulī. Let's be. Vēl divdesmit minūtes. 
Nekas tā neiedvesmo, kā sava stāvokļa bezcerīguma apziņa.
Albērs Kamī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru