Nākamā nodaļa, bet visdrīzāk gan, ka vēl tā pati. Ironiski, kā viss mainās vietām, mainās tā, ka knapi var izsekot līdzi, un es šoreiz nerunāju par ceriņiem, kas, tikko uzziedējuši, jau grasās ziedēt nost, bet gan par to, kas sasāpējies, lai gan laikam jau vienalga. Ir labi, ja ir kāds, kas atver acis, ir labi, ka kāds pasaka, kas ir un bija slikti, es to novērtēju. Es tik ļoti kļūdījos, bet vismaz tagad ir vieglāk, to apzinoties. Visu izmest ārā un atvieglojumā pasmaidīt. Vai nav lieliski? Ja vien, bet viss ne tuvu nav tik vienkārši. Tomēr, ja dzīve būtu par vienkāršību, tad nebūtu interesanti, tāpēc tagad jāpiņķerējas.
Tik skaista nakts, tik skaists vakars, kaut kas, pēc kā es ilgojos visu to laiku, kad naktis bija aukstas un drēgnas. Beidzot. Beidzot var atvērt logu un klausīties negaisā vai arī klusumā, tādā siltā klusumā. Taču tikai tādā laikā var nomierināties, žēl tikai, ka negribas gulēt, gribas pagarināt šo brīdi, izdzīvot katru vakara minūti, sekundi. Ja vien tās nepaietu tik sasodīti ātri. Jau atkal par laiku, jau atkal par neko, jau atkal šis "jau atkal". Ha, šķiet, ka es virzos nevis pa spirāli uz priekšu, bet gan tinos apkārt kamolam, kas vienkārši nekur neved. Nekas. Progress visam pamatā.
Klusums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru