Viss sajucis kopā, emocijas ar sapņiem, realitāte ar domām. Tāds galīgs apjukums. Daudz darāmo darbu un apņemšanās, kas mijas ar neciešamu vēlmi nolaist rokas, bet nav manā dabā. Es ticu, ka šis būs tikai tāds periods, kad es vienkārši tikšu visam cauri, kad sapratīšu vismaz daļu sevis un salikšu kaut mazumu pa plauktiņiem. Tad būs atvieglojuma nopūta un neviltots prieks, jo tādam arī jāiedala vieta. Ne tikai siltos maija vakaros, kad skan patiešām dvēseli sildoša mūzika, bet arī vienkārši dzīvojot, vienkārši izbaudot dienu un to, kas ir dots, jo dots neapšaubāmi ir daudz. Es nedrīkstu pievilt sevi, lai arī ko es būtu izdomājusi, es nedrīkstu vilties, zaudēt jēgu, lai arī cik sausi tas nebūtu, bet nihilisms mani nogalinātu.
Un šonakt tiešām neguļ tik daudzi, kaut gulētu es. Varētu pierakstīt pilnas klades, bet bail, ka tā būs veltīga papīra tērēšana, varētu uzrakstīt simtiem vēstuļu, lai ļautu saprast citiem, kā jūtos, ļautu ielūkoties tajā, ko redzu es savām acīm, dzirdu un domāju. Pat debesu krāsu un klusumu sīkās niansēs. Bet kam gan tas vajadzīgs? Katram jau tā pietiek, ko lasīt, ko domāt. Varētu arī jūsmot. Nē, jūsmot un rakstīt, atkal pārāk saldi. Vēlmes veļas pār muti un rauj uz pusēm, bet nepiepildīt. Netaisnība, jā, es apzinos, ka vienmēr un visur, bet šo domu pieņemt - nezinu. Jāpieaug.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru