Evening.

Vakars tumšs. 

Nesaprotu, kur pēkšņi rodas visas tās emocijas, kas pilnīgi vai gāžas ārā, kuras pat nav iemesla šoreiz savaldīt vai apslāpēt, jo šķiet, ka paliks vieglāk pēc tam. Atkal sakrājies. 

Nepatīkami, ka no emocionālā līmeņa tas viss kaut kā pamazā pāriet arī fiziskā, un es jūtos galīgi sašļukusi. Nav spēka un vēlmes sapurināt sevi, un ķerties jebkam klāt, jo zinu, ka nespēšu tam veltīt tik daudz spēka un apņēmības, lai tas, lai arī kas tas būtu, tiktu izdarīts kvalitatīvi, ar tādu labu padarīta darba pēcgaršu pēcāk. Šovakar būs pārdomas, cerams, ka ne gaužām tukšas, klasiskā mūzika, zaļā tēja un olīves. Kaut kā sevi jālutina, lai vieglāk aizmigt. Miers, pilnīgs miers, gan ārpus gan manis, gan iekšēji, ir tas, kas šobrīd būtu nepieciešams. Pilnīgi skaidrs, lai arī noguris prāts un nedaudz mākslas, kas atslābinātu. Te nu es atkal aizrāvos, apcerot to, kā vajadzētu, bet to vizualizēt ir gaužām patīkami, lai arī muļķīgi.

Labā ziņa ir tā, ka bez tukšām sapņošanās, es reāli plānoju un tuvojos kaut kādām taustāmākām lietām, kas kaut kā bīdīs manu turpmāko dzīvi un veidos pamatu tam, ko es turpmākajos gados darīšu. Cerēt ir apnicis, tāpēc jāķeras vērsim pie ragiem un jādara, jādara un vēlreiz jādara. Tikai spēku tam visam un nedaudz gaišākas krāsas. Paldies.

Lai arī nav ziema.