Un te nu es esmu. Pat nezinu, kur ir šis "te", jo šķiet, ka tās robežas pēdējās dienās tādas ļoti paplūdušas. Pārmērīgums nogurums, asaras un atmiņas, bet tas jau laikam piederas pie lietas, un mūsu kultūrā izslavinātais kults šādos gadījumos sērot, raudāt un plēst sev matus ārā, lai arī muļķīgs, bet tomēr kaut kur iekšā sēž. Austrumos kaut kā skaistāk tas viss notiek. Aizvadīt ar smaidu, ar domu, ka tur, citur, būs labāk, vieglāk un skaistāk, bet tam vēl ir jātic - ka ir tāds "citur". Mūsu apsūbējusī un gaužām iepelējusī ticība jeb nu jau diezgan skaudrā neticība brīžiem padara lietas daudz drūmākas un krietni egostiskākas. Ne jau ticēt Dievam vai arī būt fanātiski reliģiozam, bet ticēt vismaz kaut kam, kaut vai sev un tuvajiem, kaut vai vienradžiem, vienalga, bet vismaz pie kaut kā turēties. Lai gan jēga? Nezinu, vismaz kaut kas, kas ļauj abstrahēties no sevis dievināšanas kulta, no domāšanas tikai par sevi, no sāpīgā egocentriskuma. Kam ticu es? Labs jautājums, jo man nav ne jausmas. Zinu tikai to, ka ticēt ir vieglāk, var novelt vainu. Bērnībā ticēju raganām un zobu fejām, tas izskaidroja visādas parādības, arī to, kāpēc krīt ārā zobi un kāpēc to vietā zem spilvena parādās monētas. Vismaz kāds prieks no zobu maiņas, un, iespējams, tāpēc man nav bail no zobārstiem. Varbūt, ja es ticētu aizkapa dzīvēm un visādām astrālajām pasaulēm, nebūtu arī bail no nāves, bet, ej nu sazini, varbūt es racionālais tāpat kaut kur spītīgi paliktu turēdamies.
Un pieskaroties literatūrai.
Nepietiek ar to, ka mūsu pašu literatūra nekur spoži nespīd, mēs vēl izdomājam tulkot grāmatas par kakām, pareizāk, par suņu kaku struņķīšiem. Nekā personīga, tiešām, neesmu to grāmatu nedz lasījusi, nedz rokās turējusi, bet, ja godīgi, šis daiļskanīgais nosaukums jau vien izraisa aizspriedumus, ar kuriem gan nevajadzētu lepoties, bet ar kuriem pietiek, lai rastos negatīvs viedoklis. Iespējams, autora izslavinātā humora izjūta un jautrais prāts tik tiešām ir kaut kas ģeniāls, bet es tomēr ticu, ka mūsdienu bērniem joprojām var atrast arī aktuālākas tēmas un varoņus par kakām un sarkanmatainām desiņām. Tas tā, nelielai atkāpei.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru