svētdiena, 2011. gada 25. septembris

Again?

Par gadu vecāka.
Septembris tomēr ir skaists laiks. Ne tikai rudāku lapu dēļ, bet arī tāpēc, ka ir tik daudz pārmaiņu. Pārmaiņu tepat, pārmaiņu visapkārt. Tā piepildīti.
Dzimšanas diena nosvinēta jauki, un vēlreiz pārliecinos, ka man ir tiešām lieliski draugi un ģimene. Es neesmu viena, un tas ir galvenais, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā arvien biežāk gribas noslēgties un pabūt vienai. Varbūt gribu vairāk laika pārdomām, varbūt - elpas atvilkšanai, jo jau atkal ir jādara daudz, lai nepaliktu iepakaļ studiju straujai plūsmai. Nedrīkst atslābt, jo pēc tam būs grūtāk.
Un vēl ir sākusies jaunā sezona. Vakar biju uz baletu (starp citu, skaistumskaista izrāde, modernais, bet šoreiz tieši vietā, emocijas un kontrastaina mūzika, protams, arī tiešām pārdomāta un oriģināla režija), un piektdien iešu uz teātri. Cerams, ka ar to viss nebeigsies un ka kultūrai pietiks laika, jo tas tiešām rada pacilātu garastāvokli. Līdz ar to vajag vairāk lasīt. Pagaidām Jasperss un Nīče, un vēlāk tad redzēs. Ak, jā, viena tiešām laba pēdējā laikā izlasītā grāmata - "Brīnišķīgā jaunā pasaule". Sen jau vajadzēja izlasīt, iesējams, kopā ar 1984, lai varētu labāk salīdzināt, jo pagaidām šķiet,ka abas patika vienlīdz labi. Trīs vakari katrai.

otrdiena, 2011. gada 13. septembris

Professors and politics.

Un septembris ir gandrīz pusē, un es atkal slinkoju, neko te nerakstīdama. Jā, slinkoju, neskatoties uz to, ka darāmā ir līdz kaklam, bet visiem laika dots ir vienādi, tāpēc noteikti varēju arī iepriekš te papiņķerēt domas.
Studijas izrādījās pavisam citādas, nekā bija mans stereotips. Jādara daudz ir ne tikai mājās, bet arī lekcijās un semināros, uz katru lekciju jābūt sagatavotam, un neviens neko nepagarina un neatlicina. Pietiek vien ieiet e-pastā,

kā tur jau ir jauns mājas darbs, kas, protams, nav slikti, jo es vismaz neatslābšu un jutīšu rezultātu (starp citu, jau tagad jūtu).
Šodien pārliecinājos par to, cik daudz kas tomēr ir atkarīgs no pasniedzēja. Mans mīļākais mācību priekšmets tika padarīts tik pelēks,
cik vien tas ir iespējams. Trīs stundas monotona monologa par tiešām interesantām tēmām, bet trakoti garlaicīgā ceļā. Protams, uzzināju arī ko jaunu, bet, nu, tas nebija trīs stundu vērts, labāk būtu to izlasījusi kādā grāmatā, kur autors cenšas veidot dialogu ar lasītāju, nevis ar datoru vai kādu citu priekšmetu. Ja cilvēkam ir, ko teikt, vai tad viņa negribas par katru cenu to darīt zināmu citiem? Nav runa par to, ja negribas. Tā
ir tāda kā misija - uzlabot, dot zināšanas citiem, kas, iespējams, paliks uz visu mūžu, īpaši šajā vecumā, kad visi meklē savas patiesības. Turklāt vēl filosofijā, kura tika reducēta līdz dažnedažādām shēmām, kuras pašas par sevi neko daudz nepasaka. Bet nu, katram savs, un visi jau nevar būt tik azartiski, lai par katru cenu ieinteresētu. Kaut gan es ticu, ka cilvēks, kas ir patiesi atdevies kādai jomai, lai kas tā arī būtu, ar savu azartu var pārliecināt citus, ka tas ir tiešām kaut kas īpašs. Kaut vai kukaiņu pētīšana Abes romānā.
Pa starpām studijām un visām citām ikdienas lietām, es apbrīnoju laiku un vietu, kurā dzīvoju. Kad vēl tik daudzi smaidošu un sološu cilvēku portreti ir izgreznojuši mūsu pilsētu (par citām nezinu), kurā visi pārējie staigā pelēki un neticīgi? Sliktākais laikam ir tas, ka tauta ar šiem solījumiem ir padarīta apbrīnojami kurla un neredzīga, jo vidējais latvietis netic nekam, vismaz nekam, kas ir saistīts ar politiķiem Latvijā. Tas, manuprāt, pieļauj iespēju, ka kaut kas tiešām vērtīgs tiks nepamanīts. Kaut gan. Varbūt arī nevajag, inteliģencei ir acis un ausis vaļā. Tomēr viņi nav vairākums. Bet politika nav mans lauciņš, kaut gan palasīt par to pēdējā laikā paliek arvien interesantāk.
Nez vai vispār ir reāla izeja? Biezputra un sviests, pareizāk, ar sviestu.

trešdiena, 2011. gada 31. augusts

.


Ardievu, august.

piektdiena, 2011. gada 26. augusts

Insects and sand.


Kādreiz viņš bija redzējis gravīras reprodukciju, gravīra saucās "Vientulības elle", un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Šim cilvēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan "Vientulības elle"? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumi. Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība - tā ir neremdināmas alkas pēc sava sapņa. Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek - ja pukst sirds.

Kobo Abe "Sieviete smiltīs"

Smiltīs var atrast jēgu. Ārpasaulē ir grūti rast kaut ko, kam dzīvot, tāpēc smilšu bedrē viņam bija labāk. Patika grāmata. Un, runājot par japāņiem, arī Zelta templis man patika. Atrast skaisto nežēlīgajā un neglītajā, tiekties pēc tā. Atņemt to, kas ir skaistuma etalons.
Truliem cilvēkiem liekas šķiet, ka jākrīt panikā, kad līst asinis. Bet asinis izlīst tikai tad, kad traģēdija jau beigusies.

Jukio Mišima "Zelta templis"

otrdiena, 2011. gada 23. augusts

Autumn brings changes.

Kas gan var būt labāk par patīkamu satraukumu, gaidot pārmaiņu iestāšanos? Pagaidām mani pat nebiedē gaidāmie tumšie rudens vakari, un liekas pat vilinošs mājas darbu pildīšanas un grāmatu lasīšanas process pie rakstāmgalda, uz kura stāvēs galda lampiņa, tējas krūzē un šokolāde, bet kājās būs siltas zeķes. Es zinu, ka mazāk patīkams būs ceļš no dejošanas uz mājām, kad uz manas burvīgās ielas degs vien dažas lampas, toties cik gan patīkami būs ieraudzīt pirmo sniegu, kas visu uzreiz padarīs gaišāku, protams, nesalīdzināmi ar tām vientuļajām laternām. Manuprāt, šī ir tāda kā nedaudz sevis mierināšana, jo rudens noteikti nav mans mīļākais gadalaiks, taču šoreiz es centīšos to pārvarēt, domājot par to, ka nākamā vasara noteikti būs garāka un siltāka. Nē, šīs nav atvadas, šī ir morāla noskaņošanās, sagatavošanās tam, kas tik neizbēgami tuvojas. Labi, ka nebūs vecās rutīnas skolā, jauna rutīna tomēr ir labāka.
Jānopērk košs lietussargs.
Un tā tur augšā esot kūka.

piektdiena, 2011. gada 12. augusts

The pianist says.

Ir stāsti, kuriem vienkārši gribas ticēt, arī izdomātajiem, kur nereālais un neiespējamais ir attēlots pilnīgi parasti, tā, ka pat nevar pamanīt, ka kaut kas nav pareizi. Un te nu atkal filma, par kuru nākas aizdomāties, pareizāk, pēc kuras. Par robežām un to, cik milzīga un neiedomājami liela ir telpa ap mums. Pianists sacīja, ka viņam ir ierobežots skaits taustiņu, astoņdesmit astoņi, uz kuriem viņš var atļauties pazaudēt robežas, pazaudēt sevi, spēlējot un izdzīvojot to, ko pats jūt, bet, iznākot ārā un redzot to, cik neierobežota ir telpa apkārt, to, ka horizonts nav redzams, ka skaistums nav tverams, viņš saprot, ka viņam nepietiks mūzikas, lai to visu raksturotu, viņš nevar spēlēt uz bezgalīgi daudz taustiņiem, jo vienbrīd liksies, ka krēsls vienkārši ir nolikts nepareizajā vietā. Mums vajag robežas? Pianists jautāja, vai mums dažbrīd neliekas, ka mūsu galva var eksplodēt, domājot par to, cik netverams viss ir? Es saku, ka var, ja to apzinās, ja sāk pazust bezgalīgajā plašumā, ja tiecas uz bezgalību, zinot, ka nekad to nesasniegs. Katram sava vieta.
Daži izdzīvo katru mirkli, dažiem laika nepietiek, dažiem ir vienalga.

pirmdiena, 2011. gada 8. augusts

My gorgeous summer.


Divas reizes dienā es pārnāku mājās nekāda. Tā, ka nosvīdusi, pārgurusi, alkstoša pēc dušas, siltas tējas un gultas. Tomēr tas nemaina faktu, ka dejot ir lieliski, rīt atkal, bet nedaudz citā veidā.
Te rakstīt man sanāk retāk, jo vasara ir uzņēmusi tādus apgriezienus, ka, pat esot mājās, nav īsti laika un iedvesmas rakstīt. Toties man ir parādījušās jaunas iedvesmas, piemēram, kārtošanas un jaunas mūzikas meklēšanas iedvesmas, un tas ir patiešām lieliski, jo abas ir visnotaļ derīgas. Pa starpām visvisādiem pasākumiem, krītošām zvaigznēm un istabas kārtošanām es esmu gandrīz stāvā sajūsmā (jo nav tā līdz galam) par gaidāmo septembri, par to, ka viss būs tieši tā, kā es vēlos, nu vismaz es tā ceru. Tā varbūt ir neliela sevis mierināšana un vardarbīga rozā briļļu vilkšana virsū uz savām acīm, kuras vienmēr pamanās atrast kādas nepilnības un problēmas, tāpēc šoreiz esmu iespītējusies tam pretoties un izbaudīt pārmaiņas, kas skars mani tieši izglītības lauciņā, īsāk, universitāti. Atkal jaunas sejas, jauna informācija, un atliek vien sagatavot savas smadzenes intensīvam darbam - tas man viennozīmīgi patīk.
Ir viens īpašs notikums, ko te noteikti vajadzētu izcelt, proti, nepilnas trīs dienas Laukezerā ar maniem burvīgajiem, nu jau izbijušajiem klasesbiedriem. Satriecoši skaista vieta, kur pat lietū var aizturēt elpu, brīnoties par to, kas ir apkārt, satriecošas naktis, kad gulēt ar plaši atplēstām acīm zālē, lai vērotu zvaigznes, nav nekas nepareizs vai savāds. Miers burtiski pārņēma visus, tāpēc jebkādas nesaskaņas palika kaut kur tālu prom. Vēl tādas dienas, vēl vairāk tādas naktis, jo tad tiešām dzīve bāž acīs to, cik vērtīga tā ir.

pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs

Report.


Tik piesātināti.
Ir 25.jūlijs, un ir tik daudz kas noticis, tāpēc šis ieraksts laikam būs vairāk kā atskaite par notikušo, lai vēlāk ir vieglāk atcerēties skaisto un saulaino 2011.gada vasaru.
Izlaidums. Jā, beidzot arī man tāds bija. Skaisti un ar ziediem es beidzu šo 12 gadus ilgo dzīves posmu, lai pēc neilga laika uzsāktu jaunu. Viena diena gatavošanās un pucēšanās, smieklu un fotogrāfiju, ceremoniju un rituālu, bet patiesībā tas viss nemaz nebija tik sausi, kā iepriekš likās. Saņēmu savus papīrus, padejoju un jau nākamajā dienā sāku kārtot augstskolu lietas. Atbildības sajūta nu guļas nedaudz smagāk uz pleciem, jo izvēle tomēr liekas ļoti nozīmīga, bet izskatās, ka nu viss jau ir skaidrs, tagad tikai jāatvadās no pārējiem variantiem.
Positivus, kas sveica mūs abus divus (patiesībā jau ne tikai divus) pāris dienas jūlijā tur, kur Salacgrīvus. Jauna mūzika, pozitīvi cilvēki, īsumā, kā vienmēr, bet šoreiz vēl jaukāk. Vienalga par lietu, vienalga par slapju telti un drēbēm, vienalga par dubļiem, galvenais, ka visi bijām kopā un spējām izbaudīt to, kas skanēja un sildīja no slapjā lietus.
Tallina, par kuru es tiešām esmu sajūsmā un no kuras es nupat atbraucu. Maza, bet neticami piepildīta kontrastu pilsēta. Kultūra, vēsture un relikvijas blakus stiklotajiem 21.gadsimta monstriem. Kontrasts, taču visai pozitīvs, jo nenomāc viens otru. Daudzpusīgas iespējas un atsaucīgi cilvēki, kas spēj runāt valodās. Vispār tas viss ir nedaudz jāsagremo, lai varētu tā labāk izteikties, bet viens ir skaidrs - man patika.
Kopumā es esmu ar dzīvi apmierināta, turpmāk gribu padzīvot nedaudz lēnāk un mierīgāk, bet nu redzēs, kā būs. :) Un vēl, man ir ļoti liels prieks, ka manas rakstīšanas spējas ir pietiekami labas arī augstskolai, un tas tiešām priecē.


piektdiena, 2011. gada 8. jūlijs

Coming soon. Don't miss out.

Vienkārši gribas aiz matiem izraut cilvēku no sūdiem, kuros viņš ir iestrēdzis. Atvērt salipušās acis un iedot kādu grāmatu, lai saprastu, ka dzīvē ir arī kas vairāk būtisks par ikdienas sīkajām problēmām. Jā, tās ir sīkas, un es nesalīdzinu ar badacietējiem un bezdarbniekiem, es salīdzinu ar to, kādā dvēseles stāvoklī šis pats cilvēks var nonākt, kaut vai eksistenciālos meklējumos, slīgstot pilnīgā nihilismā. Tas, kas ir tagad, nav nekas, tikai netīras rozā brilles, kas tiešām aizsedz visu to, ko redz visi. Instinktīvi gribas sniegt roku, bet izskatās, ka jāļauj grimt, jo nav jau mana dzīve. Ja nu cilvēks jūtas labi savā traģēdijā un nemaz nevēlas rāpties ārā no bedres, kur iekritis? Ja nu sūdu smaka ir kļuvusi par kaut ko pavisam burvīgu, piemēram, frēziju aromātu?Lai dzīvo.
Mana ikdiena ir piepildīta līdz malām, brīžiem pat līst garām. Vasara ar pilnu krūti, un tas vēl tikai sākums, nekas, ka jau ir jūlijs. Bez dažādām dzīrēm, domāju arī par universitātēm, kaut gan, šķiet, ka mana izvēle ir skaidra, nākamnedēļ sniegšu dokumentus un, cerams, vēlāk uzelpošu, jo prioritāte ir tikai viena, citur studēt negribu. Beidzot esmu pārvarējusi visas izlaiduma sagatavošanās formalitātes, viss nopirkts, viss sarunāts, vairs pat neliekas tik muļķīgi. Lopkautuve, jā, masveida pasākums, kur katrs jūtas sev karalis, bet nu nekas, varbūt smieties varēs sulīgāk.

trešdiena, 2011. gada 29. jūnijs

Observations.


Novērojums: Vārds Anšlavs izklausās pēc dārzeņa.
Secinājums: Labi, ka mani nesauc Anšlavs.

Novērojums: Vakar uzcepu pīrādziņus.
Secinājums: Jābeidz ēst.

Novērojums: Šodien ārā mākoņains.
Secinājums: Neticēt laika prognozei.

Novērojums: Divi žurnāli iekrituši spainī ar grīdas ūdeni.
Secinājums: Nemēģināt aizliegt kaķim dzert no spaiņa ūdeni.

Novērojums: Šodien sāp kāju un dibena muskuļi.
Secinājums: Izstaipīties pēc baleta cītīgāk, nevis sēdēt uz sarkanām trepītēm un gaidīt brīnumu.

Novērojums: Šis viss ir pilnīgi bezjēdzīgi.
Secinājums: Beigt šito rakstīt.