Kādreiz viņš bija redzējis gravīras reprodukciju, gravīra saucās "Vientulības elle", un tā viņu pārsteidza. Tur bija attēlots cilvēks dīvainā pozā. Tas peldēja debesīs. Tā plaši ieplestajās acīs sastingušas bailes. Viss izplatījums caurspīdīgu rēgu pilns. Šim cilvēkam grūti izspraukties cauri viņu pūlim. Mirušo ēnas, mētādamās rokām, grūž nost cita citu, vienā laidā kaut ko stāsta cilvēkam. Bet kādēļ gan "Vientulības elle"? Viņš tad nodomāja, vai tik nav sajaukti nosaukumi. Bet tagad viņam skaidrs. Vientulība - tā ir neremdināmas alkas pēc sava sapņa. Tieši tāpēc jau grauž nagus, ka ar to vien nepietiek - ja pukst sirds.
Kobo Abe "Sieviete smiltīs"
Smiltīs var atrast jēgu. Ārpasaulē ir grūti rast kaut ko, kam dzīvot, tāpēc smilšu bedrē viņam bija labāk. Patika grāmata. Un, runājot par japāņiem, arī Zelta templis man patika. Atrast skaisto nežēlīgajā un neglītajā, tiekties pēc tā. Atņemt to, kas ir skaistuma etalons.
Truliem cilvēkiem liekas šķiet, ka jākrīt panikā, kad līst asinis. Bet asinis izlīst tikai tad, kad traģēdija jau beigusies.
Jukio Mišima "Zelta templis"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru