Divas reizes dienā es pārnāku mājās nekāda. Tā, ka nosvīdusi, pārgurusi, alkstoša pēc dušas, siltas tējas un gultas. Tomēr tas nemaina faktu, ka dejot ir lieliski, rīt atkal, bet nedaudz citā veidā.
Te rakstīt man sanāk retāk, jo vasara ir uzņēmusi tādus apgriezienus, ka, pat esot mājās, nav īsti laika un iedvesmas rakstīt. Toties man ir parādījušās jaunas iedvesmas, piemēram, kārtošanas un jaunas mūzikas meklēšanas iedvesmas, un tas ir patiešām lieliski, jo abas ir visnotaļ derīgas. Pa starpām visvisādiem pasākumiem, krītošām zvaigznēm un istabas kārtošanām es esmu gandrīz stāvā sajūsmā (jo nav tā līdz galam) par gaidāmo septembri, par to, ka viss būs tieši tā, kā es vēlos, nu vismaz es tā ceru. Tā varbūt ir neliela sevis mierināšana un vardarbīga rozā briļļu vilkšana virsū uz savām acīm, kuras vienmēr pamanās atrast kādas nepilnības un problēmas, tāpēc šoreiz esmu iespītējusies tam pretoties un izbaudīt pārmaiņas, kas skars mani tieši izglītības lauciņā, īsāk, universitāti. Atkal jaunas sejas, jauna informācija, un atliek vien sagatavot savas smadzenes intensīvam darbam - tas man viennozīmīgi patīk.
Ir viens īpašs notikums, ko te noteikti vajadzētu izcelt, proti, nepilnas trīs dienas Laukezerā ar maniem burvīgajiem, nu jau izbijušajiem klasesbiedriem. Satriecoši skaista vieta, kur pat lietū var aizturēt elpu, brīnoties par to, kas ir apkārt, satriecošas naktis, kad gulēt ar plaši atplēstām acīm zālē, lai vērotu zvaigznes, nav nekas nepareizs vai savāds. Miers burtiski pārņēma visus, tāpēc jebkādas nesaskaņas palika kaut kur tālu prom. Vēl tādas dienas, vēl vairāk tādas naktis, jo tad tiešām dzīve bāž acīs to, cik vērtīga tā ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru