Ir stāsti, kuriem vienkārši gribas ticēt, arī izdomātajiem, kur nereālais un neiespējamais ir attēlots pilnīgi parasti, tā, ka pat nevar pamanīt, ka kaut kas nav pareizi. Un te nu atkal filma, par kuru nākas aizdomāties, pareizāk, pēc kuras. Par robežām un to, cik milzīga un neiedomājami liela ir telpa ap mums. Pianists sacīja, ka viņam ir ierobežots skaits taustiņu, astoņdesmit astoņi, uz kuriem viņš var atļauties pazaudēt robežas, pazaudēt sevi, spēlējot un izdzīvojot to, ko pats jūt, bet, iznākot ārā un redzot to, cik neierobežota ir telpa apkārt, to, ka horizonts nav redzams, ka skaistums nav tverams, viņš saprot, ka viņam nepietiks mūzikas, lai to visu raksturotu, viņš nevar spēlēt uz bezgalīgi daudz taustiņiem, jo vienbrīd liksies, ka krēsls vienkārši ir nolikts nepareizajā vietā. Mums vajag robežas? Pianists jautāja, vai mums dažbrīd neliekas, ka mūsu galva var eksplodēt, domājot par to, cik netverams viss ir? Es saku, ka var, ja to apzinās, ja sāk pazust bezgalīgajā plašumā, ja tiecas uz bezgalību, zinot, ka nekad to nesasniegs. Katram sava vieta.
Daži izdzīvo katru mirkli, dažiem laika nepietiek, dažiem ir vienalga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru