Vienkārši gribas aiz matiem izraut cilvēku no sūdiem, kuros viņš ir iestrēdzis. Atvērt salipušās acis un iedot kādu grāmatu, lai saprastu, ka dzīvē ir arī kas vairāk būtisks par ikdienas sīkajām problēmām. Jā, tās ir sīkas, un es nesalīdzinu ar badacietējiem un bezdarbniekiem, es salīdzinu ar to, kādā dvēseles stāvoklī šis pats cilvēks var nonākt, kaut vai eksistenciālos meklējumos, slīgstot pilnīgā nihilismā. Tas, kas ir tagad, nav nekas, tikai netīras rozā brilles, kas tiešām aizsedz visu to, ko redz visi. Instinktīvi gribas sniegt roku, bet izskatās, ka jāļauj grimt, jo nav jau mana dzīve. Ja nu cilvēks jūtas labi savā traģēdijā un nemaz nevēlas rāpties ārā no bedres, kur iekritis? Ja nu sūdu smaka ir kļuvusi par kaut ko pavisam burvīgu, piemēram, frēziju aromātu?Lai dzīvo.
Mana ikdiena ir piepildīta līdz malām, brīžiem pat līst garām. Vasara ar pilnu krūti, un tas vēl tikai sākums, nekas, ka jau ir jūlijs. Bez dažādām dzīrēm, domāju arī par universitātēm, kaut gan, šķiet, ka mana izvēle ir skaidra, nākamnedēļ sniegšu dokumentus un, cerams, vēlāk uzelpošu, jo prioritāte ir tikai viena, citur studēt negribu. Beidzot esmu pārvarējusi visas izlaiduma sagatavošanās formalitātes, viss nopirkts, viss sarunāts, vairs pat neliekas tik muļķīgi. Lopkautuve, jā, masveida pasākums, kur katrs jūtas sev karalis, bet nu nekas, varbūt smieties varēs sulīgāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru