Autumn brings changes.

Kas gan var būt labāk par patīkamu satraukumu, gaidot pārmaiņu iestāšanos? Pagaidām mani pat nebiedē gaidāmie tumšie rudens vakari, un liekas pat vilinošs mājas darbu pildīšanas un grāmatu lasīšanas process pie rakstāmgalda, uz kura stāvēs galda lampiņa, tējas krūzē un šokolāde, bet kājās būs siltas zeķes. Es zinu, ka mazāk patīkams būs ceļš no dejošanas uz mājām, kad uz manas burvīgās ielas degs vien dažas lampas, toties cik gan patīkami būs ieraudzīt pirmo sniegu, kas visu uzreiz padarīs gaišāku, protams, nesalīdzināmi ar tām vientuļajām laternām. Manuprāt, šī ir tāda kā nedaudz sevis mierināšana, jo rudens noteikti nav mans mīļākais gadalaiks, taču šoreiz es centīšos to pārvarēt, domājot par to, ka nākamā vasara noteikti būs garāka un siltāka. Nē, šīs nav atvadas, šī ir morāla noskaņošanās, sagatavošanās tam, kas tik neizbēgami tuvojas. Labi, ka nebūs vecās rutīnas skolā, jauna rutīna tomēr ir labāka.

Jānopērk košs lietussargs.

Un tā tur augšā esot kūka.

The pianist says.

Ir stāsti, kuriem vienkārši gribas ticēt, arī izdomātajiem, kur nereālais un neiespējamais ir attēlots pilnīgi parasti, tā, ka pat nevar pamanīt, ka kaut kas nav pareizi. Un te nu atkal filma, par kuru nākas aizdomāties, pareizāk, pēc kuras. Par robežām un to, cik milzīga un neiedomājami liela ir telpa ap mums. Pianists sacīja, ka viņam ir ierobežots skaits taustiņu, astoņdesmit astoņi, uz kuriem viņš var atļauties pazaudēt robežas, pazaudēt sevi, spēlējot un izdzīvojot to, ko pats jūt, bet, iznākot ārā un redzot to, cik neierobežota ir telpa apkārt, to, ka horizonts nav redzams, ka skaistums nav tverams, viņš saprot, ka viņam nepietiks mūzikas, lai to visu raksturotu, viņš nevar spēlēt uz bezgalīgi daudz taustiņiem, jo vienbrīd liksies, ka krēsls vienkārši ir nolikts nepareizajā vietā. Mums vajag robežas? Pianists jautāja, vai mums dažbrīd neliekas, ka mūsu galva var eksplodēt, domājot par to, cik netverams viss ir? Es saku, ka var, ja to apzinās, ja sāk pazust bezgalīgajā plašumā, ja tiecas uz bezgalību, zinot, ka nekad to nesasniegs. Katram sava vieta.

Daži izdzīvo katru mirkli, dažiem laika nepietiek, dažiem ir vienalga.

My gorgeous summer.

Divas reizes dienā es pārnāku mājās nekāda. Tā, ka nosvīdusi, pārgurusi, alkstoša pēc dušas, siltas tējas un gultas. Tomēr tas nemaina faktu, ka dejot ir lieliski, rīt atkal, bet nedaudz citā veidā.

Te rakstīt man sanāk retāk, jo vasara ir uzņēmusi tādus apgriezienus, ka, pat esot mājās, nav īsti laika un iedvesmas rakstīt. Toties man ir parādījušās jaunas iedvesmas, piemēram, kārtošanas un jaunas mūzikas meklēšanas iedvesmas, un tas ir patiešām lieliski, jo abas ir visnotaļ derīgas. Pa starpām visvisādiem pasākumiem, krītošām zvaigznēm un istabas kārtošanām es esmu gandrīz stāvā sajūsmā (jo nav tā līdz galam) par gaidāmo septembri, par to, ka viss būs tieši tā, kā es vēlos, nu vismaz es tā ceru. Tā varbūt ir neliela sevis mierināšana un vardarbīga rozā briļļu vilkšana virsū uz savām acīm, kuras vienmēr pamanās atrast kādas nepilnības un problēmas, tāpēc šoreiz esmu iespītējusies tam pretoties un izbaudīt pārmaiņas, kas skars mani tieši izglītības lauciņā, īsāk, universitāti. Atkal jaunas sejas, jauna informācija, un atliek vien sagatavot savas smadzenes intensīvam darbam - tas man viennozīmīgi patīk.

Ir viens īpašs notikums, ko te noteikti vajadzētu izcelt, proti, nepilnas trīs dienas Laukezerā ar maniem burvīgajiem, nu jau izbijušajiem klasesbiedriem. Satriecoši skaista vieta, kur pat lietū var aizturēt elpu, brīnoties par to, kas ir apkārt, satriecošas naktis, kad gulēt ar plaši atplēstām acīm zālē, lai vērotu zvaigznes, nav nekas nepareizs vai savāds. Miers burtiski pārņēma visus, tāpēc jebkādas nesaskaņas palika kaut kur tālu prom. Vēl tādas dienas, vēl vairāk tādas naktis, jo tad tiešām dzīve bāž acīs to, cik vērtīga tā ir.

Report.

Tik piesātināti.

Ir 25.jūlijs, un ir tik daudz kas noticis, tāpēc šis ieraksts laikam būs vairāk kā atskaite par notikušo, lai vēlāk ir vieglāk atcerēties skaisto un saulaino 2011.gada vasaru.

Izlaidums. Jā, beidzot arī man tāds bija. Skaisti un ar ziediem es beidzu šo 12 gadus ilgo dzīves posmu, lai pēc neilga laika uzsāktu jaunu. Viena diena gatavošanās un pucēšanās, smieklu un fotogrāfiju, ceremoniju un rituālu, bet patiesībā tas viss nemaz nebija tik sausi, kā iepriekš likās. Saņēmu savus papīrus, padejoju un jau nākamajā dienā sāku kārtot augstskolu lietas. Atbildības sajūta nu guļas nedaudz smagāk uz pleciem, jo izvēle tomēr liekas ļoti nozīmīga, bet izskatās, ka nu viss jau ir skaidrs, tagad tikai jāatvadās no pārējiem variantiem.

Positivus, kas sveica mūs abus divus (patiesībā jau ne tikai divus) pāris dienas jūlijā tur, kur Salacgrīvus. Jauna mūzika, pozitīvi cilvēki, īsumā, kā vienmēr, bet šoreiz vēl jaukāk. Vienalga par lietu, vienalga par slapju telti un drēbēm, vienalga par dubļiem, galvenais, ka visi bijām kopā un spējām izbaudīt to, kas skanēja un sildīja no slapjā lietus.

Tallina, par kuru es tiešām esmu sajūsmā un no kuras es nupat atbraucu. Maza, bet neticami piepildīta kontrastu pilsēta. Kultūra, vēsture un relikvijas blakus stiklotajiem 21.gadsimta monstriem. Kontrasts, taču visai pozitīvs, jo nenomāc viens otru. Daudzpusīgas iespējas un atsaucīgi cilvēki, kas spēj runāt valodās. Vispār tas viss ir nedaudz jāsagremo, lai varētu tā labāk izteikties, bet viens ir skaidrs - man patika.

Kopumā es esmu ar dzīvi apmierināta, turpmāk gribu padzīvot nedaudz lēnāk un mierīgāk, bet nu redzēs, kā būs. :) Un vēl, man ir ļoti liels prieks, ka manas rakstīšanas spējas ir pietiekami labas arī augstskolai, un tas tiešām priecē.

Coming soon. Don't miss out.

Vienkārši gribas aiz matiem izraut cilvēku no sūdiem, kuros viņš ir iestrēdzis. Atvērt salipušās acis un iedot kādu grāmatu, lai saprastu, ka dzīvē ir arī kas vairāk būtisks par ikdienas sīkajām problēmām. Jā, tās ir sīkas, un es nesalīdzinu ar badacietējiem un bezdarbniekiem, es salīdzinu ar to, kādā dvēseles stāvoklī šis pats cilvēks var nonākt, kaut vai eksistenciālos meklējumos, slīgstot pilnīgā nihilismā. Tas, kas ir tagad, nav nekas, tikai netīras rozā brilles, kas tiešām aizsedz visu to, ko redz visi. Instinktīvi gribas sniegt roku, bet izskatās, ka jāļauj grimt, jo nav jau mana dzīve. Ja nu cilvēks jūtas labi savā traģēdijā un nemaz nevēlas rāpties ārā no bedres, kur iekritis? Ja nu sūdu smaka ir kļuvusi par kaut ko pavisam burvīgu, piemēram, frēziju aromātu?Lai dzīvo.

Mana ikdiena ir piepildīta līdz malām, brīžiem pat līst garām. Vasara ar pilnu krūti, un tas vēl tikai sākums, nekas, ka jau ir jūlijs. Bez dažādām dzīrēm, domāju arī par universitātēm, kaut gan, šķiet, ka mana izvēle ir skaidra, nākamnedēļ sniegšu dokumentus un, cerams, vēlāk uzelpošu, jo prioritāte ir tikai viena, citur studēt negribu. Beidzot esmu pārvarējusi visas izlaiduma sagatavošanās formalitātes, viss nopirkts, viss sarunāts, vairs pat neliekas tik muļķīgi. Lopkautuve, jā, masveida pasākums, kur katrs jūtas sev karalis, bet nu nekas, varbūt smieties varēs sulīgāk.

Observations.

Novērojums: Vārds Anšlavs izklausās pēc dārzeņa.

Secinājums: Labi, ka mani nesauc Anšlavs.

Novērojums: Vakar uzcepu pīrādziņus.

Secinājums: Jābeidz ēst.

Novērojums: Šodien ārā mākoņains.

Secinājums: Neticēt laika prognozei.

Novērojums: Divi žurnāli iekrituši spainī ar grīdas ūdeni.

Secinājums: Nemēģināt aizliegt kaķim dzert no spaiņa ūdeni.

Novērojums: Šodien sāp kāju un dibena muskuļi.

Secinājums: Izstaipīties pēc baleta cītīgāk, nevis sēdēt uz sarkanām trepītēm un gaidīt brīnumu.

Novērojums: Šis viss ir pilnīgi bezjēdzīgi.

Secinājums: Beigt šito rakstīt.

Random stuff.

Laiks vienkārši skrien. Nu jau dienas būs īsākas un vasaras ziedu būs mazāk, bet tas jau laikam nav slikti - pārmaiņas un svaigas vēsmas.

Šajā laika sprīdī paspēja satilpt divi lieli notikumi un, protams, daudzi mazie. Lielie ir Jāņi un Gaudeamus, mazie - mierīgie, lietainie un dažreiz nedaudz trakāki saulainie vakari ar cilvēkiem. Var jau arī otrādāk. Jāņi bija vienkārši jauki. Gaiši un priecīgi. Kā Ziemassvētki, tikai siltāki un jautrāki. Gaudeamus nedaudz vēsāks un nepatīkamāks, bet kopumā arī visnotaļ neaizmirstams un galu galā pat nedaudz saulains. Studenti, jā, himnas un karogi, dejas, dziesmas un salūts gaišā dienas laikā.

Raining outside (neverending?).

Vēl nedaudz lietus un es sajukšu prātā. Vienkārši negodīgi. Pamostos no rīta, skatos saule, laimīgi pieveru acis un iemiegu vēlreiz, otrreiz pamostos no pamatīgas rīboņas, ahā, atkal gāž. Lieki teikt, ka šis viss man ir pamatīgi apnicis, ka es gluži vienkārši nezinu, kas tādā laikā jāvelk kājās, ko interesantu var padarīt, izņemot muzejus un smacīgus kinoteātrus, jo arī tur nav labi justies kā slapjai žurkai. Vienīgais prieciņš ir basām kājām pa peļķēm, bet arī tas jau ir apnicis.

Lieta, kas nav apnikusi ir skaistie vakari, kad nelīst. Viens no tādiem bija aizvakar ar meitenēm, kad tumsā sēdējām džakuzi un runājām par miljons lietām, pēc tam skatījāmies saldu filmu un meklējām drošinātājus (tā pēdējā daļa gan tāda mazāk romantiska). Runājām arī par kleitām un kurpēm, un es beidzot atkal sajutos kā īstena meitene, kurai tas viss nav vienalga. Arī par to dažreiz vajag parunāt, lai varētu pienācīgi pārstāvēt sieviešu kārtu. Skaistais dzimums kā nekā.

Es gaidu Jāņus, es gaidu sauli un priecīgus, smaidīgus cilvēkus, es gaidu laiku, kad es visbeidzot spēšu saņemties un sākt rakstīt un lasīt divreiz vairāk. Rakstīt tā, lai būtu pierakstīti visi tukšie papīri manā istabā, lasīt, lai varētu paust savu viedokli par lietām. Kamēr rakstīju šo, beidza līt, aiz loga ir zilas, zilas debesis, mānekļi, melotāji.

Freedom.

Apmācies šodien un apmācies vakar. Nav jau īsti slikti, bet gribētos siltāku. Siltāku gan iekšā, gan ārā, tā, lai priecīgāk.

Ir pusviens, bet es vēl vārtos pa gultu, vakar divos (sanāk šodien) vārtījos tāpat, nevarēdama aizmigt. Daudz visādu domu izdomāju, bet nekā skaista vai produktīva, vienkārši tāpat. Pēdējā laikā viss liekas tāds nedaudz muļķīgs - kaut kādi truli padomi nevietā, ieteikumi, kas ir galīgi greizi. Viss tiek piemērots vienotai vērtību hierarhijai, neiedomājoties, ka varbūt katram tā ir cita. Nav jau konkrēti kāds cilvēks, bet gan viss, kas ir apkārt - televīzija, žurnāli, internets - , kur vienkārši tiek mēģināta atrasta recepte visam un visiem, tāda universāla. Bet vienam taču sāp citādi nekā otram! Un kāpēc viņu nopelt, ja viņš vēlas darīt tieši tā un nekā citādi, nekaitējot apkārtējiem? Brīva izvēle bez visa milzu bizonu un gazeļu bara iejaukšanās. Bez greiziem skatieniem, bez sačukstēšanās, vai tiešām tik neiespējami? Mēs taču dzīvojam tik skaitumskastā, rožainā, medussaldā laikā, kur katra indivīda brīvība ir augstākā vērtība, taču nekur ne velna tās nav. Ne jau likums padara brīvu, bet attieksme un kopējā atmosfēra, vai ne tā?

Intentions.

Ir vieglāk. :)

Savāds tagad posms, viss vienā juceklī. Skola pabeigta, bet šoreiz tā pavisam. Nav jau laikam jēgas vāvuļot par jaunu dzīvi un mērķiem, viss tāpat ir skaidrs. Kā nu sanāks, tā sanāks, vairs neko daudz mainīt nevar, un arī cerēt nav jēgas, vienkārši būs vai nebūs, kaut gan arī "nebūs" paver ceļu uz pavisam citu "būs".

Neskatoties uz saulaino laiku, svelmi un to, ka jau paspēju paslimot, es visu šo nedēļu biju apkrāvusies ar tik tiešām smagu nastu, lielu daudzumu filozofisku domu, viedokļu, kuriem visiem vajadzēja spēt tikt cauri īsā laikā, turklāt vēl to komentēt. Fuko, Rortijs, nedaudz Kants, Kasīrers un citi vīrieši šonedēļ aizņem lielāko daļu mana laika. Man patīk, patiešām, tikai gribētos vairāk laika, lai spētu visu pienācīgāk sagremot. Ja maija beigās man vajadzēja spriest par to, kas īsti tad galu galā tā filozofija ir, tad tagad es no noslēguma esmu ievirzījusies vēl dziļāk iekšā iztirzājumā, un grasos to darīt arī ārpus pienākuma, tā teikt, prieka pēc. Izcilība un ģenialitāte iedvesmo un palīdz pabīdīt malā trulās ikdienas raizes, par raizēm padarot daudz pasaulīgākas un abstraktākas lietas.

Pa vidu sevis garīgai pilnveidošanai (cerams, ka daudz man veiksmīgai) nolēmu pilnveidoties arī fiziski un atsākt apmeklēt baleta nodarbības, kas, pilnīgi noteikti, padarīs dzīvi daudz krāsaināku, jo tas tiešām sagādā prieku. Jā, es jau jūtu smīnus, bet tas laikam jau atkal ir mazāk svarīgi, jo svarīgāk šovasar būs izpatikt sev un tuvajiem, tiem tuvākajiem, un ne jau izpatikt būtu īstais vārds, bet gan darīt prieku. Un kā vēl es dzīvošu, ar pilnu krūti vasaras gaisa.