Vēl nedaudz lietus un es sajukšu prātā. Vienkārši negodīgi. Pamostos no rīta, skatos saule, laimīgi pieveru acis un iemiegu vēlreiz, otrreiz pamostos no pamatīgas rīboņas, ahā, atkal gāž. Lieki teikt, ka šis viss man ir pamatīgi apnicis, ka es gluži vienkārši nezinu, kas tādā laikā jāvelk kājās, ko interesantu var padarīt, izņemot muzejus un smacīgus kinoteātrus, jo arī tur nav labi justies kā slapjai žurkai. Vienīgais prieciņš ir basām kājām pa peļķēm, bet arī tas jau ir apnicis.
Lieta, kas nav apnikusi ir skaistie vakari, kad nelīst. Viens no tādiem bija aizvakar ar meitenēm, kad tumsā sēdējām džakuzi un runājām par miljons lietām, pēc tam skatījāmies saldu filmu un meklējām drošinātājus (tā pēdējā daļa gan tāda mazāk romantiska). Runājām arī par kleitām un kurpēm, un es beidzot atkal sajutos kā īstena meitene, kurai tas viss nav vienalga. Arī par to dažreiz vajag parunāt, lai varētu pienācīgi pārstāvēt sieviešu kārtu. Skaistais dzimums kā nekā.
Es gaidu Jāņus, es gaidu sauli un priecīgus, smaidīgus cilvēkus, es gaidu laiku, kad es visbeidzot spēšu saņemties un sākt rakstīt un lasīt divreiz vairāk. Rakstīt tā, lai būtu pierakstīti visi tukšie papīri manā istabā, lasīt, lai varētu paust savu viedokli par lietām. Kamēr rakstīju šo, beidza līt, aiz loga ir zilas, zilas debesis, mānekļi, melotāji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru