Marathon.

Hahā, es to izdarīju, un tas nozīmē, ka nemaz tik nīkulīga, kā varbūt izskatos, neesmu. Noskrēju visus 5 km visā tajā lielajā burzmā un dabūju medaļu (to dabūja ikviens) un rimi tašiņu ar visādiem labumiem (arī to dabūja ikviens). Tagad jūtos ļoti varonīgi, jo biju gandrīz pārliecināta, ka jau pēc pirmajiem kilometriem būšu beigta un tālāk došos soļojot, bet viss izrādījās citādi - apstājos tikai tur, kur burzma bija par lielu un pārējo pieveicu vieglā riksītī. Labais.
Arī vakar nodarbojos ar fiziskām, bet pierastākām aktivitātēm - dejoju lielajos dejotāju svētkos Ķīpsalā. Bija baigā Dziesmu un Deju svētku sajūta, un galu galā tāds jau bija šī koncerta mērķis. Visi 2500 dejotāji vienojās dejā, un tas ir tas, ar ko tiešām varam lepoties. Nebeigšu to atkārtot. (:
Kopumā te raksta viens pašapmierināts un priecīgs cilvēks, tiesa gan nedaudz nomocīts. Cilvēks, kurš darāmo darbu dēļ nav paspējis iesauļoties, toties ir noķēris dažus vasaras raibumiņus uz deguna. Cilvēks, kurš šodien dosies uz baletu operā un rīt centīsies sakoncentrēt visus pamatīgi vasarā iekāpušos spēkus konsultācijās.