Warm.

Neticami. Šodien termometrs rāda 22 grādus, un man pagalmā ir izplaukušas pienenes un balti zied kaut kāds kociņš. Es nemaz nerunāšu par to, ka pasaule beidzot ir kļuvusi zaļāka un līdz ar to arī krietni pievilcīgāka manam acīm, jo tas jau tāpat ir skaidrs un gari teikumi tam nav vajadzīgi.
Kas jauns? Nezinu, tik tiešām. Viss joprojām rit vienmērīgā plūsmā, un mazās krācītes, kas ik pa laikam gadās ceļā, pagaidām pārvaru veiksmīgi.
Vakar trīs stundas sēdēju Operas parterī un skatījos baletu. Trīs cēlieni satriecošas dejas un viss zem pasakas nosaukuma un sižeta "Apburtā princese". Sentimentāli un rožaini, taču tas nemaina manu attieksmi pret baletu, turklāt klasisko. Ar kustībām parādīt visu pasaku, neizlaižot nevienu sižeta epizodi. Skatīšanos nedaudz apgrūtināja tas, ka man vakar ļoti, ļoti sāpēja muskuļi - ne tikai kāju, bet arī muguras un plecu. Sēdēt sāpīgi, staigāt sāpīgi, pieliekties sāpīgi, īsumā, biju ļoti ierobežota kustībās (kustēties jau kustējos tāpat kā vienmēr, bet visu pavadīja sāpes, kuras parasti nav tik stipras). Nezinu, kas tam visam bija iemesls - tāllēkšana skolā vai klasika dejošanā -, taču nebija patīkami un arī šodien nav.
Turpinot šodienas tēmu. Man šovakar būs kārtējais koncerts - mazāks, taču uztraumumam tāpat būs pamats. Gan jau ar gadiem pieradīšu, tāpat kā pieradu, dejojot Dzintariņā.