Pirmā darba diena ir garām.
Sekas un secinājumi ir visai zīmīgi.
Man sāp visi sejas muskuļi, kas tiek darbināti smaidot, kājas un mugura liek manīt, ka divarpus stundu ilga staigāšana nav nekas viegls, balss ir nedaudz aizsmakusi un galvā vandās haotiskas domas. Cik tomēr cilvēki ir drūmi! Cik neatsaucīgi un īgni, protams, ar izņēmumiem (vecas tantiņas un opīši, daži puiši un bērni), taču tomēr. Man parādījās entuziasms un azarts, kuru ik pa brīdim nomāca žāvas un ilgas, skatoties pulkstenī, bet tagad esmu priecīga par šo iespēju un to, ka pietika spēka to re
alizēt. Rīt un parīt atkal un tā vēl divas nākošās nedēļas.
Šodien zīmēšanā darīju kaut ko arhitektūrai tuvāku - zīmēju klauzūru un šoreiz arī plānu. Patika izprast un saprast un patika tas, ka man patīk, kas nozīmē to, ka šī profesija man ir vismaz kaut kādā ziņā tuva. Prieks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru