Poetry.

Pēdējā laikā beidzot sāku aptvert dzejas burvību. Tur tiešām kaut kas ir, protams, ne visur un ne visā, bet ritms un stingrāka forma emocijas parāda kaut kā spilgtāk. Un pēc tam to savienot ar skaistu mūziku un balsi - tas ir vienreizēji (kaut gan ne vienmēr). Varbūt vainojams ir Čaks ar sau dzeju, kuru literatūras stundu ietvaros lasīju tā vairāk, bet varbūt vainojams ir mans pēdējā laika dīvainais emocionālais stāvoklis, varbūt vēsais oktobris. Nelīdzsvarota - no klusām asarām līdz nevaldāmiem smiekliem.

Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.
(I.Ziedonis)
Es nezinu, kas mani tik ļoti piesaista šajā dzejolī un "Kamēr" un Kaupera dziedātajā šī dzejojuma dziesmā, taču šķiet tik ļoti nostaļģiski un mierīgi. Apbrīnas vērti ir cilvēki, kas spēj ko tādu radīt.

Bez dzejas un domām par visu apkārt, sākot ar filosofijas stundās diskutētajiem jautājumiem, beidzot ar ikdienišķām parādībām skolā un vispār, man rīt ir divi kontroldarbi fizikā, kuriem nevaru saņemties sākt gatavoties. Es cenšos atcerēties to garšīgo gandarījuma garšu mutē pēc godam izpildītiem mājas darbiem, bet arī tā nav labākais motivācijas veids. Eh, slinkums valda pār pasauli, un rudens tam visam pāri.
Jā, pēdējā laikā mans rakstīšanas stils ir piemērojies manam domāšanas veidam - tikpat bezsakarīgs, haotisks un bezjēdzīgs. Atvainojos.