Tikko atvēru jaunu kafijas paku un sacepu veselu kaudzi ar plānajām pankūkām. Man viss garšo, un es nemaz nezināju, ka parastā paciņu kafija (nešķīstošā, protams) var garšot dažādi.Visi apkārt cepas par pēdējo vasaras dienu, bet man kaut kā gluži vienalga - būs vēl brīvas sestdienas, svētdienas un visādi svētki un arī brīvlaiki visbeidzot, jo mūsu ļoti praktiskajā skolas sistēmā rudens brīvlaiks ir tieši tad, kad cilvēks pēc trīs mēnešu pārtraukuma sāk saprast, kas un kā vispār jāmācās. Šodiena man nebūs īpaša - es tikai beidzot nopirkšu sev jaunas pildspalvas, kuras ievietošu jaunā, aizvakar uzšūtā penālī (oderē es iešuvu foršu kabatiņu ar lipekli, beidzot špikeriem būs mājas), aiznesīšu uz labotavu kurpītes un tad kārtējo reizi sākšu dusmoties par to, ka man kārtējo reizi nav, ko vilkt uz kārtējo, bet šoreiz arī pēdējo pirmo septembri.
Ak, jā. Vakar gulēt aizgāju ar platu smaidu, jo viss tomēr joprojām ir forši un tās nejaukās, parazītiskās domas nav nemaz tik grūti aizbaidīt. Principā pietiek ar pozitīvu skatu uz lietām, nedaudz šizofrēnisku filmu, kur Penelope Krūza slēpj sava vīra līķi saldētavā, zaļās tējas krūzi un domām par to, ka ir labi būt tieši šeit un tagad. Taču pamošanās gan bija ne tuvu tik skaista. Biju galīgi nosalusi, jo pieradums gulēt ar vaļā logu diemžēl nekur nav pazudis, un man pat prātā neienāca vakarnakt to aizvērt. Tā nu es ietinusies segā aizklumpurēju līdz logam, papriecājos par saulaino laiku un apstādināju aukstā gaisa plūsmu. Biedējoši.
Un trešā rindkopa varētu būt par to, ka es netaisos rezumēt savu vasaru - tā bija tieši tāda, kādai tai vajadzēja būt, un sīkam notikumu izklāstam šoreiz nebūtu jēgas. Manā atmiņā tāpat ir skaistākie mirkļi, un tos es paturēšu sev un tiem, ar kuriem tos dalīju. Jebkurā gadījumā es joprojām esmu pret vēsajiem rītiem, miegainajām acīm, entajām drēbju kārtām un salšanu, taču skolu es tomēr gaidu. Es izbaudīšu tās 24 dienas savā līdz šim mīļākajā vecumā, un tad, cerams, ka ar pompu, sagaidīšu savus 18, lai gan negribu. Ir kāds veids, kā pretoties laikam? Varbūt elpot lēnāk? Kā es jutīšos, kad pēkšņi kādu rītu sapratīšu, ka pēc 24 dienām man būs 38?
Ak, jā. Vakar gulēt aizgāju ar platu smaidu, jo viss tomēr joprojām ir forši un tās nejaukās, parazītiskās domas nav nemaz tik grūti aizbaidīt. Principā pietiek ar pozitīvu skatu uz lietām, nedaudz šizofrēnisku filmu, kur Penelope Krūza slēpj sava vīra līķi saldētavā, zaļās tējas krūzi un domām par to, ka ir labi būt tieši šeit un tagad. Taču pamošanās gan bija ne tuvu tik skaista. Biju galīgi nosalusi, jo pieradums gulēt ar vaļā logu diemžēl nekur nav pazudis, un man pat prātā neienāca vakarnakt to aizvērt. Tā nu es ietinusies segā aizklumpurēju līdz logam, papriecājos par saulaino laiku un apstādināju aukstā gaisa plūsmu. Biedējoši.
Un trešā rindkopa varētu būt par to, ka es netaisos rezumēt savu vasaru - tā bija tieši tāda, kādai tai vajadzēja būt, un sīkam notikumu izklāstam šoreiz nebūtu jēgas. Manā atmiņā tāpat ir skaistākie mirkļi, un tos es paturēšu sev un tiem, ar kuriem tos dalīju. Jebkurā gadījumā es joprojām esmu pret vēsajiem rītiem, miegainajām acīm, entajām drēbju kārtām un salšanu, taču skolu es tomēr gaidu. Es izbaudīšu tās 24 dienas savā līdz šim mīļākajā vecumā, un tad, cerams, ka ar pompu, sagaidīšu savus 18, lai gan negribu. Ir kāds veids, kā pretoties laikam? Varbūt elpot lēnāk? Kā es jutīšos, kad pēkšņi kādu rītu sapratīšu, ka pēc 24 dienām man būs 38?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru