Man bija forša piektdiena. Tāda riktīgi forša - dejas, mūzika, dejas, cilvēki, dejas, sarunas, dejas - un tā visu nakti. Sestdienā devos mierīgā izbraucienā ar riteni. Sākumā aizminos līdz Ab dambim uz Labo domu un sajūtu festivālu. Tik mierīga gaisotne un mierīgi cilvēki - viss likās tieši tā, kā vajag. Arī Vecrīga bija patīkama, pilna ar tūristiem, jautriem smaidiem, ielu muzikantiem un skaistiem cilvēkiem, kas nāca ārā no operas. Sapratu, ka tādi vakara izbraucieni manī raisa gaišas un pozitīvas emocijas. Nesteigties un padomāt, un paskatīties uz visu no malas, lēni virzoties uz priekšu. Taču skaistākais skats un lielākais domu virpulis rodas, uzbraucot uz Akmens tilta; tieši tajā brīdī kļūst pilnīgi vienalga par pārlieku augstu plīvojošiem svārciņiem, par to, ka drīz jau ir skola, par to, ka drīz atkal jāstrādā un par to, ka mutē var sajust vieglu vientulības garšu. Atliek vien pavērties ūdenī un debesīs, kur, pavisam nesteidzoties, riet saule, un izbaudīt to, ka dzīvoju tādā pilsētā kā Rīga un to, ka esmu laimīgs cilvēks, neskatoties uz visādām ikdienas rūpēm un kļūmēm. Saldi, bet dažreiz jau var.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru