Nothing and lonliness.

Esmu mājās un izbaudu burvīgo nekānedarīšanas sajūtu. Noguru pēc šīnedēļas darbiņa, auklējot un spēlējoties. Liekas tik viegli, bet patiesībā ir diezgan grūti. Taču kafija un gribasspēks palīdz arī šajā gadījumā. Kopumā jūtos labi, tikai nedaudz satraukta par tik ātri pagājušo vasaras laiku un zaudētājo vēlmju un ideju realizēšanu, tomēr zinu, ka galveno esmu izdarījusi - iepazinu to, cik grūti ir nopelnīt naudiņu un cik ļoti patīkamāka un baudāmāka atoūta ir pēc strādāšanas.
Ar lielumlielu prieku skatos draugu ceļojumu bildes un patiesībā nemaz nenožēloju, ka šogad pabiju tikai Palangā un beigās atmetu domu arī par Slovākiju, jo tagad saprotu, ka tērēt laiku un naudu var tikai patiešām satriecošam ceļojumam - tādam, kas paliktu atmiņā uz ilgu laiku.Tā vietā izbaudīju vakara izbraucienus ar riteni (starp citu saulriets izskatās daudz jaukāks, ja to vēro, sēžot uz riteņa pie Vanšu tilta Vecrīgas pusē), operu, izstādes, SPA, pludmali un vēl visvisādas lietiņas un aktivitātes. Jau tagad varu pateikt, ka šī vasara nav beigusies un ka priekšā ir teltis, smiekli, peldēšanās, tikšanās un godpilna vasaras aizvadīšana, un vēl šodien man parādījās doma nopirkt baleta abonamentu par savu naudiņu, lai to varētu izbaudīt uz pilnu klapi.
Pa starpām esmu paspējusi sākt un drīz arī pabeigt lasīt 100 vientulības gadus. Tur nu man ir daudz, ko teikt un domāt, taču pilnībā tikšu skaidrībā ar savām pārdomām tikai, izlasot pēdējās lapas un kārtīgi visu sagremojot. Jebkurā gadījumā tagad zinu, ka vientulība ir ne tikai tad, kad esi viens, bet arī tad, kad cilvēkam apkārt kaut vai pūlis cilvēku, taču sirds tāpat slīgst vientulībā. Katram savs, un katrs ir citāds, kaut gan, gadu simtiem ejot, ir lietas, kas parādās visā dzimtas ķēdē, un šajā gadījumā tā arī ir šī vientulība. Aurēlijāno un Arkādio. Nolemtība vai dzīves ironija?