Šodien apmācies laiks, bet man tas pat kaut kā netraucē, jo bez lietus saule vairs neliekas tik labvēlīga.Man joprojām viss ir ļoti, ļoti labi, un citādi nemaz nevar būt, ja noskaņojas tā, kā cenšos noskaņoties es. Izbaudīt katru dienu, katru notikumu, katru mirkli. Šķiet, man sanāk.
Tikmēr, kamēr es nesteidzīgi dzīvoju savas laimes ielenkumā, laiks visnotaļ steidzīgi iet uz priekšu. Vakar tirdziņā man paziņoja, ka zemenes ir beigušās, beigušās tieši tad, kad man visvairāk viņas sagribējās. Nopirku kaut kādus pārpalikumus pa lielāku naudu ("pēdējā raža, kā nekā") un daļēji aomierināta devos uz mājām viņas apēst. Vēl viens pierādījums tam, ka vasara jau ir pusē, ir Positivus tuvošanās, respektīvi nākamnedēļ es jau klaiņošu ar saviem pozitīvajiem biedriem pa festivāla teritoriju un radoši izrotāšu savu telti ar visādiem Merild logo. Es to gaidu un negaidu reizē. Gaidu, jo labo un satraucošo vienmēr gribas gaidīt, un negaidu, jo galīgi negribu vasaras otro pusi.
Te nu es tā pārskatu, ko tikko uzrakstīju, un saprotu, ka nekā šeit nav. Tāds biedējošs tukšums ietērpts vārdos un dažās emocijās. Bet vai nu visam vajag dziļo domu un jēgu apakšā? Nezinu, iespējams manas domas tagad dzīvojas visai seklajā apgabalā, jo dziļumā ir pārāk tumšs un baiss, un kam gan gribas saulainās vasaras dienas pavadīt pašā dzelmē?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru