Urban.

Tad nu tā.

Palanga ar visu savu labo slavu man lika pamatīgi vilties. Varbūt pie vainas bija sliktais laiks, varbūt tas, ka visu laiku neveicās (sākot ar laikapstākļiem, beidzot ar tārpiem manā ēdienā visai pieklājīgā restorānā), bet varbūt tāpēc, ka biju gaidījusi ko vairāk. Pavadījām tur nevis piecas, bet gan tikai divas dienas un jau trešdien braucām atpakaļ.

Tas nebija ceļš pa taisno uz Rīgu, bet gan patritotisku izjūtu un brīnumskaistu skatu pilna braukšana caur daudzām Latvijas pilsētām. Te vienkārši ir labāk, te ir skaistāk, te - starp savējiem. Bernāti, Liepāja, Jūrkalne, Ventspils, Kuldīga, Alsunga, Talsi, Kandava, Sabile un vēl. Es zināju, tomēr nemaz nevarēju iedomāties, ka kaut kādās nomaļās vietās ir tik skaistas pilis un vecpilsētas, taču tas tukšums... Es nerunāju par Liepāju, kur kaut kāda dzīvība un kustība ir manāma, bet, piemēram, Alsungā šķita skumīgi skatīties uz tukšām ielām un vientuļām mājām (kaut arī ko gan tur darīt? Mazdārziņā audzēt kāpostus?). Elpu aizraujošs skaistums un reizē tāda kā tukšuma sajūta, domājot par to, ka tas viss tiek pamests un aizmirsts, un iemainīts pret vesām un svešām zemēm. Ja nav citas izejas, tas ir jādara, kaut gan šaubos, ka to (ilgstoši dzīvot citur) spēšu, tāpat kā šaubos par to, ka spēšu neturēt ļaunu prātu uz netaisnīgo pasaules iekārtu, kas cilvēkos iesēja smagus uzskatus par to, ka tikai pilsētās un debesskrāpjos var kaut ko sasniegt. Urbanizācija, eh. Kaut gan ko tur ļaunoties, ja pati apzinos, ka nebūtu gatava savu dzīvi pavadīt laukos starp rapšu pļavām, rudzu laukiem un priežu mežiem? Varbūt tas ir tāpēc, ka visu mūžu nodzīvoju pilsētā un pieradu pie asfalta, smirdīga, piesārņota gaisa, betona sienām un mūžīga trokšņa?
Atkal, atrodoties daudzās pretrunās savos uzskatos, es cenšos kaut jel nedaudz loģiski pabeigt ierakstu, taču tas kārtējo reizi neizdodas un noteikti tikpat ļoti kā mani tracina arī lasītājus. Hmm, varbūt ar laiku pieredze izteikties parādīsies. Cerība?