Handwriting.

Vasara vienkārši pārņem.
Vakar, soļodama ārā no jūras un lekdama pāri vilņiem, sapratu, ka vasaru vienmēr izbaudīšu vairāk kā jebkuru citu gadalaiku. Sūrstoši pleci, vasaras raibumi, minimāls drēbju daudzums mugurā, ogas un sulas, brīvdienas un atpūta - tas viss ir tik satriecoši. Varbūt pie vainas nav vasara, bet tikai manas laimes un rozā briļļu hiperbola. Savādi. Visā visumā es tiešām esmu viens tik tiešām laimīgs cilvēks, un man kaut kā nemaz nav žēl, ka šos Dziesmu svētkus izlaidīšu, jo to kompensē tas ka nākamjos gados, kad visi skolēni sēdēs mājas, varēšu dejot un priecāties pieaugušo un studentu svētkos. Galu galā esmu brīvāka par šī gada svētku dalībniekiem, kuri atrodas uz laukuma dienām un vakariem, un es šo laiku izmantoju sev visnotaļ lietderīgi un patīkami.
Pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka, rakstot uz papīra, domu noturēt grožos un izteikt ir daudz vienkāršāk. Tas šķiet kaut kā sirsnīgāk un tuvāk, jo pat rakstībā var ielikt daļu savas parsonības, velkot burtus tieši tā, kā tobrīd kustas roka - ātri un nervozi vai mierīgi un plūstoši. Vai cilvēks, kurš raksta kaligrāfiskā rokrakstā, iezīmējot katram burtam ķeksīšus un vītnītes, var būt patiesi brīvs, brīvi domājošs un atklāts? Drīzāk jau pedantisks, papīru taupošs, burtus saspiežot tā, lai tie aizņem pēc iespējas mazāk vietas. Ar datoru ir citādi. Visi raksta vienādi.