Salīgi, bet tomēr man patīk.
Es nezinu, vai manai laimes sajūtai ir robežas, es nezinu, vai ir iespējams priecāties vēl vairāk, bet es zinu to, ka man patīk šis stāvoklis, ka man patīk izjust visu to, ko jūtu tagad. Daudzi cilvēki uzskata, ka pēc ilgstošiem smiekliem nāk ilgstošas asaras, bet, manuprāt, tā ir tikai māņticība, lai iegrožotu cilvēku emocijas. Smieties un raudāt, cik ienāk prātā - lūk, šādam ir jābūt uzskatam, kaut gan katrs jau tic sev saprotamākajai reliģijai.
Aukstais laiks dažkārt padara visu vēl vilinošāku, piemēram, vilinošas ir pastaigas līdz pilnīgam atsalumam un pēc tam karsta tēja, kas citkārt nedod tik mežonīgu siltumu un baudu, vilinošas ir arī siltas telpas, kurās var sasildītīt nosalušos pirkstus, arī slidenās ielas ir vilinošas, īpaši tad, ja kājās ir zābaciņi ar slideno zoli un arī smaidīgas sejas un sirsnīgas sarunas.
Šodien galvenās pazīmes, pēc kurām var noteikt, vai tā esmu vai neesmu es (gluži kā augu noteikšanas reģistrā), ir miegainība, saraustītas un diezgan savādas domas, sapņains smaids un īdēšana par rītdienas kontroldarbu ķīmijā, kurš mani visnotaļ ļoti neiepriecina. :)
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru