Tête-à-tête.

Šodien es sapratu, ka viena maza saruna var likt aizdomāties tik dziļi, ka pēc tam ir grūti no šīm domām tikt vaļā. Man šī saruna (kaut gan vairākas frāzes par pilnvērtīgu sarunu nosaukt nevar) norisinājās trolejbusā pa ceļam uz mājām. Nosalusi un nogurusi es sēdēju tukšā trolejbusā un domāju par sev jau kādu laiciņu aktuālu tēmu. Dažas pieturas vēlāk man blakus apsēdās vīrietis gados bez kājas. Tobrīd pievērsu uzmanību tikai tam, cik ļoti grūti viņam bija uzrāpties uz sēdekļa, un nodomāju, ka pat sabiedriskajā transportā nav padomāts par invalīdiem. Jau mirkli vēlāk es atkal aizdomājos un kā jau kādu laiciņu šoziem vēroju sasalušo ainavu aiz loga. Pēc kāda brīža vīrietis man pajautāja, kāpēc esmu saskumusi, uz ko pasmaidīju un atbildēju, ka neesmu. Braucām tālāk, līdz viņš painteresējās, vai man nav auksti, un piebilda, ka nākamnedēļ sola vēl aukstāku laiku. Nākamais jautājums bija par manu vecumu un skolu, kurā mācos. Pēc manas atbildes, ka mācos centrā, vīrietis izteica pārmetumu, ka būtu labāk mācījusies tuvāk savām mājām, jo tāda vizināšanās tikai skolas dēļ nav lietderīga. Atbildēju, ka, manuprāt, izglītības dēļ ir vērts pavizināties un ka man pašlaik galvenais ir iegūt stingrus pamatus sev zem kājām (labu vidējo izglītību), lai varētu turpināt mācīties un vēlāk dabūt sev tīkamu un labi apmaksātu darbu. Viņš smaidīja un pakratīja ar galvu, sacīdams, ka nav vērts, jo Latvijā tāpat nekas nenokārtosies tuvāko gadu laikā un labā izglītība tāpat neko nedos. Vīrietis man teica, lai mācos ko saistītu ar reliģiju, jo vienīgais, pie kā mūsdienās var turēties ir baznīca. "Man ir citi mērķi," es atbildēju. Viņš vēl kādu laiciņu sprieda par to, ka varbūt tā arī ir pareizi, bet diemžēl vai par laimi pienāca mans laiks kāpt ārā. Atvadījos un, ejot uz mājām, domāju par to, cik grūti ir šim cilvēkam - nodzīvot daudzus gadus, zaudēt kāju, tagad dzīvot tādos apstākļos, kad tiek samazinātas pensijas, paaugstinātas cenas, un piedevām skatīties uz jauno paaudzi un saprast, ka viņiem šeit tuvāko gadu laikā nebūs pienācīgu iespēju. Patiešām grūti un varbūt tieši šādas mazas, bet visnotaļ nomierinošas sarunas viņa dzīvi padara kaut nedaudz gaišāku, jo kaut kas gaišs un patiess viņā bija, es to sapratu, kad viņš atvadījās un novēlēja man dzīvē visu to labāko. Cik ļoti žēl, ka latviešu atturīgums samazina šādu sarunu skaitu, ka bērni no agras bērnības tiek baidīti ar pedofīliem un sliktiem onkuļiem, cik ļoti žēl, ka šādu sarunu ir tik maz, bet gribētāju noteikti ir daudz!

p.s. Mani skumdina gaidīšana un cerēšana. Un ja nu tas viss ir bezjēdzīgi?