To think oneself silly.

Es sāku lasīt vienu ļoti garu, bet pārdomu kalnus izraisošu rakstu. Tur viss ir balstīts uz to, ka cilvēce vienmēr ir dzīvojusi puspatiesībā un melos par visu notiekošo, kā rezultātā tā degradējas. Tālāk es piefiksēšu galvenās idejas, kuras man liekas būtiskas un interesantas. Slīprakstā rakstītais ir citētais vārds vārdā, pārējais - manas pārdomas un manis saprastais.
Puspatiesība un meli. Šķietami, ka puspatiesība vēl nav tas sliktākais, tomēr arī tā nedod tālāku attīstības izpratni. Tika izvirzīta teorija par informatīvā lauka pastāvēšanu. Visi pasaules notikumi un procesi atstāj tajā savus " nospiedumus''- ierakstus. Tam ir daudz apstiprinājumu cilvēku nojautu veidā: katrs kaut reizi ir nojautis notikumus, kas sekos. Informatīvajam laukam tāpat kā cilvēkam ir sava individuālā apziņa un attīstība. Tā platība ir ierobežota, tomēr tas spēj paplašināties. Informatīvais lauks ir cieši saistīts ar cilvēku, cilvēku degradācija degradē arī visuma informatīvo lauku. Pasauli radījis saprāts un tikai saprāts to var vadīt un glābt. Visa apkārtējā pasaule, apstākļi, kuros mēs dzīvojam, ir pašu radīti. Tas, ka vairums cilvēku nesaprot, ka ietekmē visus pasaules procesus, nenozīmē to, ka viņi neko neietekmē, vienkārši, dažas darbības notiek uzreiz, dažām nepieciešams laiks. Tas nozīmē arī to, ka viss, ko rāda kino, TV, raksta masu mēdijos, grāmatās- var materializēties no informatīvā lauka, kur cilvēku domas izveidojušas tādus apstākļus, jebkurā momentā. Tas ir viens no izskaidrojumiem par fantastu ( Ž.Verns) ''pareģojumiem''. Viņu rakstīto smadzenēs apstrādājusi ne viena vien cilvēku paaudze, dodot informatīvajā laukā pietiekami lielu stimulu to piepildīt ''dzīvajā''. Cilvēcei ir dota unikāla funkcija- tā rada idejas, kas iegūst formu un tad tiek nodēvētas kādā vārdā. Mēs visi kopā nepārtraukti formējam pasauli, kurā taisāmies dzīvot. Ja rodas kādas parādības nosaukums vai vārds, tas nozīmē, ka tas ir vai nu jau eksistējis vai formējas informatīvajā laukā šobrīd. Tālāk seko informatīvā lauka uztveres veidi - fiziskā pasaules uztvere, ēteriskā ķermeņa uztvere, intelektuālā uztvere, astrālā uztvere un cēloņu - likumsakarību uztvere.
Lielākajai daļai cilvēku attīstīti ir tikai pirmie uztveres līmeņi, bet astrālais un cēloņu-likumsakarību līmenis jau ir kaut kas dziļāks un grūtāk izprotams. Astrālās uztveres līmenis ir mūsu jūtas un intuīcija. Šim līmenim nepiemīt loģika, tāpēc no tā nākošā informācija tiek uztverta kā jūtīgums, īpaši stāvokļi, izjūtas, neskaidri tēli, intuīcija. Viennozīmīgi nevar atbildēt uz to, kas ir mīlestība, skumjas, prieks, dusmas, jo šie jēdzieni ir plaši un abstrakti un, ja sāktu tos mēģināt izskaidrot, var vienkārši nogrimt formulējumos un pretrunās. Intuīcija ir līdzīga apgaismības mirklim. Tās ir pārliecinātas zināšanas bez redzamiem iemesliem.
Lielāko iespaidu manī radīja pēdējie teikumi šajā nodaļā - Mūsu civilizācijā gudrība un varenība saistās ar niecībām- naudu un elkdievību. Visam, kas ir aiz cilvēku uztveres robežas vai nu verdziski pakļaujas vai mēģina iznīcināt. Ļaudis pieradināti baidīties no nezināmā, tas ir tik muļķīgi, jo pašā cilvēka dabā ir ielikts apgūt visu jauno, augt un attīstīties.
Bet vai tad tā nav? Vai tad mēs nebaidāmies no tā, ko nespējam izskaidrot? Gluži līdzīgi šis fakts tika apskatīts filozofiskā romānā "Sofijas pasaule", ko izlasīju pāris gadus atpakaļ. Kā piemērs tika minēta visai neiespējama situācija - ģimene (tēvs, māte, maziņš bērns (aptuveni 2 gadi)) brokasto, kad pēkšņi tēvs sāk lidināties pa gaisu. Bērns sāk sajūsmā sist plaukstas, bet sieva nokrīt bezsamaņā. Morāle? Gadiem ejot, mums tiek audzināts tas, ka viss var notikt tikai pēc viena konkrēta modeļa, tikai pēc noteiktām normām. Piemērs, protams, ir pārlieku hiperbolisks, tomēr patiess.
p.s. Atvainojos, ka ieraksts sanāca tik garš, bet es tiešām nevarēju neko "izmest".