No trakiem, pozitīvu emociju pārpildītiem mirkļiem uz kaut kādiem galīgi pelēkiem un skumjiem, bet nekas, nekas, tiksim pāri arī tam. Šī vasara pēkšņi kļuvusi par pelēku rudeni, viena saulainā nedēļa izrādās bija pamatīgs apmāns, taču, ja tic mainīgajām laika prognozēm (šķiet, ar tām ir tāpat kā ar horoskopiem), tad siltums un saule vēl palutinās.
Pabeidzot lasīt bioromānu par Baironu, domāju jau ķerties klāt Fitdžeraldam, kad INDEX cafe plauktā pamanīju O.Henri stāstus. Uh, tā tik ir valodiņa, nemaz nerunājot par humoru un sižetu pavērsieniem. Nav nekādu makten dziļo, filosofisko domu (lai arī dažkārt pagadās), taču atslodzei un smaidiem lieliska lasāmviela. Patīk cilvēki, kas māk izmantot gan sulīgus epitetus, gan metaforas un salīdzinājumus īstajā vietā un laikā, nepadarot tekstu par samākslotu, pārsātinātu fabrikātu, tāpēc ilustrācijai atļaušos nedaudz pacitēt:
Un tagad vēl pāris par Veprīti. Kad meičas izdomāja viņam šo iesauku, uz cildeno cūku cilti tika mests nepelnīts kauna traips. Veprīša raksturojumu var atrast katrā zooloģijas elementārkursa mācību grāmatā. Viņam bija cūkas treknums, žurkas dvēsele, sikspārņa daba un kaķa augstsirdība.
(Nepabeigtais stāsts)
(Logs uz debesīm)
Vēl citēšanas vērts ir O.Henri precētā vīrieša attēlojums, taču tad man nāktos pārrakstīt te iekšā visu stāstu, kas nav īpaši prātīgi. Jebkurā gadījumā, manuprāt, šie divi cilvēku portreti, ko citēju, pietiekami precīzi ļauj iztēloties minētos personāžus, kā arī ļauj apbrīnot autora spēju izteikties.
P.s. Drīz papīru aizstās kaut kas mazāks un vieglāks - šodien beidzot pasūtīju e-book.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru