Slimnīcas noteikti nav mana mīļākā vieta, un operācijas pilnīgi noteikti nav mana mīļākā procedūra, taču, lai pilnvērtīgi dzīvotu, tas ir kaut kas neizbēgams. Lielāko daļu laika pavadu miegā, un, kad ir ilgi gulēts, parādās dīvaini sapņi, un tos atšķirt no realitātes kļūst arvien grūtāk, kas īstenībā ir interesanti. Nepatīk, ka man jautā, kā man iet un kas jauns, jo reāli nekā jauna te nav, ja nu vienīgi jauna sistēma vai jaunas zāles, bet kuru gan tas interesē? Neesmu īpaši saskumusi, nav arī tāda nepārvarama vientulības vai nolemtības sajūta, drīzāk uznāk tādi dziļāki pārdomu brīži un domas par to, ko darīšu, kad būšu ārā, tas jau laikam tāds standarts, esot "ieslodzījumā". Ja nesāpētu, būtu gluži labi, bet tad jau arī manis te laikam nebūtu. Ārkārtīgi dziļas pārdomas, pilnīgi pašai smiekli nāk.
Jā, runājot par dziļākām pārdomām - Gaetāno Krematoss, par kuru sākumā biju vairāk sašutusi nekā sajūsmā, bet tagad atkal drīzāk otrādi vai arī vienlīdzīgi, ir grāmata, kas stāv uz mana naktsgaldiņā, un kuru esmu sākusi lasīt. Nebija šaubu, ka Margarita Perveņecka māk izteikties un prot atrast īstos, trāpīgākos vārdus, tomēr tas, kas parādās Gaetāno pirmajās lapās, ir tiešām apbrīnojams. Ik detaļa, ik elpas vilciens.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru