Novels.

Trakums uz biogrāfiskiem romāniem nekur nav pazudis. Tagad esmu pusē Baironam, kas krietni atšķiras gan no Londona, gan no Dimā, gan Goijas un visiem pārējiem, tomēr tādas lielās tendences viņiem visiem ir kopējas - nemāka eksistēt reālajā pasaulē. Joprojām nesaprotu laulību jēgu, attieksmi pret sievietēm un vispār attiecībām tajā laikā, šķiet, ka mūsdienās tā saucamā netikumība un morālā nedisciplinētībā ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas tiek aprakstīts šajos romānos, pārsvarā tas ir 19. gs. Pat ģenialitāte to neattaisno, manuprāt, un te nemaz nav runa par pieturēšanos morālei, bet gan vienkārši par elementāru cieņu, kas būtu jāizjūt, dzīvojot sabiedrībā. Individuālā brīvība nav tik plaša, ne tuvu. Pazemojums, netīrība, ne miņas no kauna vai sirdsapziņas, ne miņas no apdomības. Viss tiek šķērdēts, nodzerts, nospēlēts, un var jau, protams, pieņemt, ka bez tādas pieredzes nav iespējams rakstīt un attēlot emocijas, taču es tam nepiekrītu, visam ir robežas. Ja Londonu varēju attaisnot viņa lieliskā rakstura un darbu dēļ un viņu apbrīnoju, jokojoties, ka būtu gatava viņu kaut uzreiz precēt, tad Bairons (lai gan trakoti skaists) ne tuvu nestāv viņam klāt, un te es nerunāju par literāro sniegumu. Redzēs, kurš būs nākamais.