piektdiena, 2012. gada 15. jūnijs

Maturity.

Kad es biju maza, bija stilīgi braukāties ar skrejriteni, un es biju viesnotaļ lepna, ka man tāds bija. Tad nu vasarā, bezmaz vai katru dienu braukājoties pa pagalmu, vienreiz sanāca tā, ka kaut kas tur nogāja greizi, un es, tupēdama uz celīšiem, ņēmos pētīt problēmu. Bet tas nav svarīgākais, jo, proti, tobrīd pienāca puisīts un jautāja: "Kā jums var palīdzēt?", kas ir visnotaļ mīlīgi, ņemot vērā to, ka šis "jūs" tika adresēts tieši man, tā ļoti pieklājīgi, es teiktu. Un arī tas nav galvenais, jo šodien trolejbusā es šo "puisīti" pēc ilgiem gadiem ieraudzīju atkal, un šim puisītim bija bārda, plati pleci un bakenes. Tas, protams, nav nekas jauns, ka viss un visi mainās un aug, tomēr šis lika apzināties, ka, hmm, izaugusi esmu ne tikai es. Cerams, ka sirmu un ar spieķīti viņu tik drīz neredzēšu. Uh, laiks joņo, un man beidzās sesija. Vesels studiju gads, ātri. 
Mainot tēmu, pēdējā laikā sanācis tā pavairāk lasīt visādus biogrāfiskos romānus, šobrīd iet uz beigām "Trīs Dimā". Tā kā šis nav pirmis darbs par slaveniem cilvēkiem (18.,19.gs.), sanāk nedaudz ģeneralizēt izlasīto, un secināt, ka morāles izpratne tolaik bija fundamentāli atšķirīga no izpratnes šodien. Sākot ar Goiju, kur visiem augstākdzimušiem cilvēkiem pienācās oficiālie mīļākie un vairāki neoficiālie, beidzot ar Franciju, kur laulība principā bija tikai naudas vai titula dēļ un attiecīgi izlaidīgs dzīvesveids un pilnvērtīga poligāmija valdīja arī tur. Ārlaulības bērni, neatzīti vai atzīti, kurtizānes, kamēliju dāmas un vispār, es šo visu laikam galīgi neizprotu. Te pat nav runa par mīlestību vai kaut ko tikpat kosmisku, bet gan par to, kas un kā ir pieņemts. Visi aristokrāti tā dara, tā dzīvo, taču cenzūra neatļauj iestudēt lugu, kas paceltu vai attaisnotu kurtizāni. Kaut kādi dubultstandarti, kas jo vairāk tiek karsti aizstāvēti un tikpat karsti neievēroti. Un, hmm, kā attaisnojums šim visam rindiņā Andrē Moruā romānā "Morālists domā, gadījums un kaisle dara."


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru