ceturtdiena, 2012. gada 8. marts

Women and culture.

Sieviešu diena. Kāpēc tā nevarētu būt katru dienu? Ar ko mēs šodien esam īpašākas?
Pavasaris ir gan gaisā, gan galvā, un tām arī jābūt, jo galu galā ir marts.
Tikmēr es esmu ar galvu iekšā lasīšanā un dažādās citādās kulturālās aktivitātēs - teātri, operas, dejas,tagad pat lasījum. Patīk. Tā vide ir īpaša, un arī es jūtos īpaši, kad izlasu pēdējo grāmatas teikumu un sniedzos pēc nākamās vai arī tad, kad zālē iedegas gaisma un sākas aplausi. Domas raisās vieglāk, parādās sen gaidītā iedvesma, un ir sajūta, ka ir izdarīts kaut kas vērtīgs, ka es esmu ieguldījusi savā attīstībā vērtīgu devu. Laikam tikai tā var pieaugt, protams, klāt vēl pieredze. Turklāt izlasīto var sasaistīt ar citām lietām, īpaši, ja grāmata ir biogrāfiska; rodas iespaids ne tikai par autoru, žanru, laiku, vietu, bet arī par pieminēto cilvēku personību, kas savukārt atklāj daudz un plaši par šo cilvēku mākslu. Mākslai nav jēgas, ja nav konteksta, citādi tas ir vienkārši kaut kāds krāsu, kompozīcijas un formu mitsrējums, un ir tik lieliski, ja konkrētajos darbos var saredzēt un saprast mākslinieka jūtas, emocijas, laika iespaidu un, vispārīgi, temperamentu.
Pavasaris ir svaigas dvesmas, tātad arī svaigas zināšanas, svaigi iespaidi un biežāka, cerams, ļoti cerams, iedvesma, kuru šoreiz nevar tā vienkārši ignorēt. Krāt un taupīt spēkus varēs rudenī, lai ziemā nenomirtu, bet tagad gan ar pilnu atdevi, kamēr var, kamēr ir enerģija. Saka jau, ka ar gadiem kapacitāte tikai samazināsies, tātad kad vēl, ja ne tagad? Un ne jau tikai mācīties, nē, izmantot laiku tā, lai ir, ko atcerēties, lai ir, ko rakstīt, ko gleznot, ko šūt, par ko sapņot, par ko smaidīt.

p.s. Un, ak, jā, piemirsu, Peļēvins, lai gan nedaudz traks, iztādījās gaužām interesants un izklaidējošs. Noteikti pameklēšu vēl kaut ko no viņa. Tāds labs ieskats padomju reklāmā un austrumu, rietumu attiecībās deviņdesmitajos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru