Dažkārt šķiet, ka laika ir tik daudz, bet, kad pēkšņi notiek kaut kas neparedzēts, šķiet, ka viss ir jāsaspiež tā, lai paspētu izdarīt visu, visu, pirms šis viss vēl ir beidzies. Dzīve ir neparedzama. Negaidīti pavērsieni, kas maina visu, maina visu ikdienu, domāšanu un uztveri. Smadzenes nespēj tikt līdzi, taisnīgums no Zemes virsas, šķiet, izzudis pilnībā. Šoreiz varbūt vieglāk izskaidrojumu būtu atrast austrumu reliģijās, domāšanā - karmas, iepriekšējās dzīves un tā -, bet racionāli tas nekādi neiederas manos uzskatos un morālē. Un vai tad ir jēga? Tagad visu šo notikumu iespaidā galvenais neieslīgt pilnīgā mazohismā, darot visu pēc kārtas, mēģinot nedomāt un neapstāties.
Kamēr pārējās lietas tiek nedaudz aizbīdītas otrajā plānā, tās tomēr arī nezaudē savu nozīmi, tā skaitā, studijas. Tagad man ir patiess prieks studēt par semantiku, beidzot kaut kas, kas rada entuziasmu, interesi un tiešām vēlmi mācīties. Žēl, ka tā ir tikai viena no tēmām viena priekšmeta ietvaros, tas ir, lingvistikā, bet es ceru, ka arī citas tēmas būs tikpat tuvas. Nozīmes nianses. Nozīme. Vārdi zaudē jēgu.
Un vēl ir pavasaris. Es varētu sajūsmināti rakstīt par skaisto laiku, priecīgajiem cilvēkiem, svaigajām vēsmām, taču tas viss jau ir zināms, tāpēc pateikšu tikai to, ka man ļoti pietrūkst manu inteliģento cilvēku, ar ko varētu iet uz priekšu līdzi šim laikam, varbūt pat ceturtdaļsoli priekšā, bet tā tik tāda naiva cerība. Jāmācās ar nagiem un ragiem ķerties klāt visam vērtīgajam pašai, nelaist garām iespējas un augt, jau atkal augt. Grāmatas un teātris ir tikai sākums, jo es sāku pamazām saprast, kur un kas es esmu. Labs sākums? Nē, drīzāk stagnācija, jo to, ka es gribu augt, es saku katru reizi. Funny.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru