201. ziņa. Daudz laimes.
Ko tad lai Romā vairs daru, ja melos neprotu dzīvot? Grāmatu, ja tā ir vāja, man netīk ne prasīt, ne slavēt (...) Tāpēc es neesmu barā un aizeju tagad no Romas gluži kā kroplis, kam nedzīva roka, kas neder vairs darbam.
~Juvenāls, "Satīras"
Arī es gribētu nebūt barā, un vienkārši aiziet, aiziet tur, kur vēlos būt, lasīt to, kas patīk, šajā gadījumā gan mācīties. Es vienkārši nespēju veltīt savus spēkus tam, kas nešķiet šo spēku vērts, kam tādam, kas konkrēti mani neinteresē, ne jau neinteresantam vispār. Es varu pavilkt arī to, jā, bet no manis vienkārši nav jēgas, man vajag kaut nedaudz azarta un motivācijas. Mņāāā.
Iekšēji nekas nemainās, tā pati gaušanās un neapmierinātība, un milzumlielas cerības, kuru labā vismaz pēdējā laikā šis tas tiek darīts, taču laikam tāpat nepietiekami. Pašai riebjas cilvēki, kas tikai runā un nedara, bet pati īstenībā neesmu daudz labāka. Tikai mierinu sevi, ka būs jau labāk, taču nekas pats no sevis nenotiek.
Ir gaišāk, ir siltāk, ir vieglāk. Vieglāk elpot, bet grūtāk domāt, grūtāk aprast ar lietām, grūtāk aizmigt. Laiks skrien un tomēr velkas. Es vienkārši eksistēju.
Ekonomikas profesors tikko paziņoja, ka mums visiem esot bijusi ilūzija, ka, iestājoties ES, mēs nākamajā rītā pamodīsimies un līs piena upes. Nebūtu slikti, ne? Vismaz kaut kādas pārmaiņas dzīvē būtu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru