Epiphany.

varbūt es noķēru iedvesmu, varbūt nē, spriediet paši.

***

Pelēki mati, blāva seja,

Viņa sēdēja saplēstās zeķēs.

Un galvā tai skanēja trokšņu kopa,

Kuru viņa sauca par mūziku.

Pelēki zirņi uz galda, pelēki pirksti tos ripina;

Viņai nav citas nodarbes, jo viņai to nevajag.

Es sēžu un skatos uz viņu.

Uz tukšajām acīm, bezdarbību, postu,

Bet viņa, viņa tikai ripina zirņus.

Bez jēgas, bez domām, bez prieka,

Tikai ripina ripināšanas pēc un žēlojas.

Pa brīdim viņa griezīgi iegaudojas,

Pa brīdim nobirdina asaru,

Bet tas nav no sāpēm, tas ir tāpat.

Es viņai saku: „Klau, paskaties apkārt!”,

Bet viņa tikai ripina zirņus un sevi žēlot liek.

Pelēkā rudenī viņa klīst pa pelēkām ielām.

Kabatas pilnas ar zirņiem un, protams, saplēstas zeķes.

Viņas soļi ir gausi un slinki,

Jo viņa nekad nesteidzas, tikai bezcerīgi klīst.

Es stāvu un skatos uz viņu:

Uz netīrajām kājām, uz saķepušajiem matiem.

Bet viņa tikai klaiņo bez jēgas.

Pa brīdim paklūp,

Pa brīdim parausta kādu aiz mēteļa,

Bet ne jau tāpēc, ka gribas, tas ir tāpat.

Es viņai saku: „Klau, paskaties apkārt!”

Bet viņa atbild: „Pieveries, es esmu vientulība.”