piektdiena, 2010. gada 26. novembris

Independence and first snow.

Ir nepārvarama vēlme brist pa kupenām. Jā, ziema mani īpaši nevilina, bet mazās devās labs ir gandrīz viss, jo īpaši jau sniegs.
Šodien pirmo reizi pa visu nedēļu izrausos no mājās, lai aiziet pie ārsta. Nekas iepriecinošs, nesaprotu, kāpēc pie ārsta man vienmēr gribas raudāt. Kaut kā skumji. Atpakaļceļā neskopojos ar smaidu un tiešām izbaudīju salu uz vaigiem un sniegu zem kājām - pavisam cita sajūta.
Tagad sēžu un cenšos sevi savākt, lai beidzot izdarītu kaut mazu daļu darāmā. Rezultāti ir visai niecīgi, bet arī par tiem ir prieks, jo saprotu, ka koncentrēšanās spējas ir kļuvušas krietni vājākas, laikam arī darba spējas. Visgrūtāk ir audzināt pašai sevi, bet tas ir jādara, ja vēlos kaut ko sasniegt, un es zinu, pilnīgi noteikti zinu, ka vēlos. Iegūt neatkarību - domāt brīvi, patstāvīgi, neatkarīgi no citiem, nostādīt sev mērķus un sasniegt tos un vienkārši dzīvot sev. Vai to visu kopā var saukt par neatkarību? Laikam, kaut gan katram savs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru