Atkal šaubas un atkal saspringta domāšana par studēšanu. Jau tik drīz. Satraukums, taču arī kaut kāda pacilātības sajūta, jo tās būs pārmaiņas, kuras es tik ļoti gaidu. Grūtas vai vieglas - diezgan vienalga, jo tāpat tas būs interesanti.
Pēdējās nedēļas joprojām ir pilnas mācību, stresa un garu, garu darāmo darbu sarakstu. Jo vairāk ir jādara, jo vairāk es pierodu un cenšos nesatraukties, ja kaut kas nesanāk. Nav iespējams izdarīt visu, turklāt vēl maksimāli. Sapratu, ka nav jēgas bojāt jau tā tik viegli sabojājamo garastāvokli, un patiesībā palika vieglāk.
Vakar bija savāda diena. Skola, zīmēšana un vispār dubultpiektdiena. Rakstījām domrakstu literatūrā. Sapratu, ka nedaudz esmu atmetusi garos, vārdus raksturojošos epitetus un ka vairāk koncentrējos uz domu un tās izklāstīšanu. Varbūt tas ir labi, bet varbūt tas nozīmē to, ka savās domās un valodā esmu kļuvusi sausāka - bet vai tiešām? Aukstums un drēgnums dara ar cilvēkiem visādus brīnumus, un es redzu, ka apkārt visi kļūst tādi drūmāki, un līdz ar dienu saīsināšanos, zaudē cerību un gribasspēku kaut ko pasākt un darīt. Citiem vārdiem - ir iestājies tāds nelabvēlīgs miers, vismaz manās acīs noteikti.
Labā ziņa ir tā, ka, tuvojoties Ziemassvētkiem, cilvēki kaut kā sarosās un kļūst kaut nedaudz siltāki. Laikam mandarīnu smarža un cerība, ka būs kaut nedaudz vairāk gaismas un sniega cilvēkiem kaut kā palīdz. Cerams. Kaut gan arī tagad ir interesanti - mūžīgais prieks vairs nav aktuāls, jo citādi arī tas apniks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru