Gulls in the sky.

Man patīk būt, vismaz pēdējās dienās noteikti. Ceturtdiena Andrejsalā, piektdiena Kronvalda parkā (ļoti, ļoti patika, sākot ar Route un visādiem interesantiem cilvēkiem, beidzot ar pastaigām kanālmalā), vakardiena visur centrā un Vecrīgā un šodiena mājās. Visam pa vidu un principā visur un vienmēr tagad ir skola, kur uzdod un liek mācīties. Tas, protams, ir atkarīgs no paša gribas, taču griba atspoguļo mērķtiecību un centību un tas viss noved pie rezultātiem, kuriem tīri pašvērtējuma labad vajag būt kaut cik labiem. Es nezinu, cik ilgam laikam tāda darba manis pietiks, bet, ja būs tādas ceturtdienas, piektdienas un sestdienas, kādas bija šonedēļ, tad domāju, ka ilgam.
Vakar piedalījos Žurku skrējienā. Mēs bijām mīmi - skrejoši, staigājoši, meklējoši un brīžiem pagalam apmulsuši. Palika gluži vai kauns, ka, rīdziniece būdama, nepārzinu savu pilsētu pietiekami labi. Tas noteikti jālabo. Ārzemniekiem patika mūsu īsie svārciņi, vietējiem - mūsu sejas, bet mums pašām patika viss pasākums. Biežāk tādus. :)
Kopumā viss laikam ir labi, vientulības garša joprojām ir neizbēgama, bet to dažkārt nomāc spēcīgākas un patīkamākas garšas. Lai nu kā nākamā ir pēdējā pilnā nepilngadības nedēļa, tāpēc plānoju izpriecāties godam. Izpriecāties - laikam tieši tas man ir vajadzīgs.
P.s. Izlasīju baha grāmatu "Džonatans kaija" un paliku vai sajūsmā, ka bija tik daudz citātu, ko izrakstīt, un te būs viens tas spilgtākais:
Netici tam, ko tev saka acis. Viss, ko tās rāda, ir ierobežots. Skaties ar izpratni, atklāj, ko tu jau zini, un tu redzēsi ceļu, pa kuru jālido.